Gadi ar trim upēm

Var teikt arī, ka sava laika fotodokumentālists, jo fiksēja visus svarīgākos notikumus un vēl tagad ar tiem materiāliem nesavtīgi dalās, ja vajag.  Ar savu mežinieka darbu viņš uzcēla zenītā Skaņākalna parku, arī tajās koka skulptūru grupās ir viņa idejas vairāk vai mazāk. Dot citiem, sabiedrībai, tā ir viņa būtība. Kad Māris ienāca Mazsalacā, viņu kādos divos, trijos gados pieņēma par savējo, bet ciena un mīl vēl līdz šobaltdienai. Viņš ir mūsējais, arī Mazsalacas sabiedriskajā dzīvē piedalās, kaut dzīvo Valmierā. 

Tā par MĀRI ZARIŅU teic kāds nopietns vīrs no Mazsalacas, savu vārdu gan publicēt negribot.  

Ar Māri runājamies jauka iemesla dēļ. Tikko iznākuši viņa «Nejaušā mežinieka piedzīvojumi» — pirmā, bet ej nu sazini, vai paliks vienīgā grāmata. Jo Mārim pēc stāstāmā nav kabatā jāmeklē, par to redakcijā esam gana pārliecinājušies, šis tas «Liesmā» arī publicēts. Vairāk nekā četri gadu desmiti no viņa mūža pagājuši meža zīmē — no ierindas mežinieka līdz virsmežniecības inženierim. Pārstrādājis, kā pats saka, pensijas vecumu, pēc pāris gadiem pavīpsnājis, ka visas labas lietas reiz beidzas gan, bet nu sākas vēl labākas, tad ļāvies makšķerēšanas un burāšanas azartam, paša rokām uzbūvējis buru laivu un jahtu.

MEŽINIEKS. Māris Zariņš Valmierā. Ārijas Romanovskas foto