Ar sportisku rūdījumu

Mā­jas pē­dē­jie īpaš­nie­ki 1944. ga­dā no Lat­vi­jas aiz­brau­ku­ši, šī dzim­ta dzī­vo Ame­ri­kā. Vi­ņiem pie­der mežs un lau­ku pla­tī­ba, bet mā­ja un ze­me ap to at­vē­lē­ta mā­jas ie­dzī­vo­tā­jiem.

Zal­tes pa­dom­ju ga­dos sa­gla­bā­ju­šās tā­pēc, ka pir­ma­jā stā­vā bi­jis me­li­o­ra­to­ru kan­to­ris, ot­ra­jā — dzī­vok­ļi. To­laik mā­jai mai­nīts jumts un veik­ti vēl da­ži glāb­ša­nas dar­bi.

Kad Ka­rā­ni no kā­da me­li­o­rā­ci­jas ie­cir­kņa va­dī­tā­ja no­pir­ku­ši šo mā­ju, tā bi­ju­si pa­ma­tī­gos krū­mos, jo pirms tam as­to­ņus ga­dus ne­viens ta­jā ne­bi­ja dzī­vo­jis. Arī lo­gu rām­ji sa­bir­zu­ši. Un bi­jis jā­veic pa­ma­tīgs darbs, mā­ju re­mon­tē­jot un tās ap­kārt­ni sa­kop­jot.

Bet so­ļo­ša­nā, pār­stā­vot Val­mie­ru, Jā­nis Ka­rāns ma­čo­jies arī ar Ai­va­ru Rum­be­nie­ku. Strā­dā­jis po­li­ci­jā, Lat­vi­jas ban­kā, in­ka­sā­ci­jā, ap­sar­dzē, bi­jis arī di­vu re­ģi­o­nā­lo fi­li­ā­ļu di­rek­tors. Strā­dāts ga­ras stun­das, arī fi­zis­ki grū­tas, jo mo­nē­tu mai­si ir sma­gi, pat 90 kg. Ja tā­di jā­nes uz pa­gra­bu vai ot­ro stā­vu... Var teikt — mu­gu­ra sa­beig­ta ar nau­du. Un pirms ga­diem 15 viņš sma­gi sa­sli­mis, ta­gad ir 2. gru­pas in­va­līds. Un to­mēr pa­lī­dzē­jis tas, ka or­ga­nisms ir tre­nēts.