Ar tukšu vēderu ceļotājs esi švaks...

Attēlā:

TŪRISMA SEZONU ATKLĀJOT. Ja pa­rei­zi lie­to­si lin­sēk­lu eļ­ļu, būs skais­ti ma­ti, ra­gi, na­gi, zo­bi, ap­spal­vo­jums, bet no ķi­me­ņu eļ­ļas — arī la­ba pie­nai­nī­ba, so­la «Cil­vēk­mu­zejs».

Ve­ro­ties pā­ri Gau­jas sen­le­jai, bal­tās ie­vu ga­lot­nes gan ne­redz un vējš no zie­meļ­pu­ses ik pa brī­dim liek sa­tī­ties sil­tāk un ķert aiz­li­do­jo­šas re­klā­mas ma­te­ri­ā­lus. No mūs­pu­ses sa­rī­ko­ju­mā pie­da­lā­mies ti­kai mēs — Nauk­šē­nu «Cil­vēk­mu­zejs» un Ra­sas Ozo­li­ņas au­ša­nas darb­nī­ca «Rū­ja». Ak­me­ņai­nā Tu­rai­das pa­gal­ma cen­trā no­ba­lan­sē­jam sa­vus gal­dus un gai­dām nā­cē­ju pū­ļus. To īs­ti nav — ir ti­kai kā­da mas­ka­vie­šu gru­pi­ņa, kā­di so­mi, vēl ne­no­sa­kā­mā va­lo­dā ru­nā­jo­ši, arī da­ži «abo­ri­gē­ni». «Cil­vēk­mu­zejs», kā pa­ras­ti, pie­dā­vā iek­šē­ju un ārē­ju eļ­ļas, mi­ne­rāl­ūdens un kva­sa te­ra­pi­ju, lai, šā­di «ap­strā­dā­jot» po­ten­ci­ā­los mu­ze­ja ap­mek­lē­tā­jus, tos jau nā­ka­ma­jā rei­zē sa­stap­tu Nauk­šē­nos.