Ar u-šu jau no bērnības

Ko­pā ar sie­vu Lī­gu vi­ņi au­dzi­na mei­tu Ai­ju un dē­lu Kris­ta­pu.

— Kaut arī man aug­stā­kā iz­glī­tī­ba jau ir, pe­da­go­ģi­ju paš­laik stu­dē­ju pēc pil­nas pro­gram­mas,— stās­ta Gints Trē­ziņš. — Tā ir ie­spē­ja sa­tikt dau­dzus lī­dzī­gi do­mā­jo­šos un ap­mai­nī­ties ar in­for­mā­ci­ju, uz­zi­nu jau­nā­ko ša­jā jo­mā.

Gan­drīz ik ga­du li­do­ju uz Ķī­nas tra­di­ci­o­nā­lo u-šu aka­dē­mi­ju. Tur di­vas ne­dē­ļas mā­cos, Lat­vi­jā tre­nē­jos un nā­kam­gad pras­mes at­rā­du Ķī­nā. Dzī­vo­ju as­kē­tis­ki klos­te­rī, kur ir at­se­viš­ķas tel­pas ār­zem­ju stu­den­tiem. Zie­mas tur ir auk­stas, bet ap­ku­res nav. Tel­pu pie­sil­da ar bļo­dā ie­nes­tām og­lēm. Dū­mi iet ārā pa lo­gu un dur­vīm, līdz ar to tel­pā ir liels gai­sa mit­rums, sie­nas pe­lē. Ei­ro­pie­šiem tas īs­ti nav pie­ņe­ma­mi, bet di­vas ne­dē­ļas var pie­ciest. Es jau ne­brau­cu at­pūs­ties, bet gan mā­cī­ties.

Kā­pēc tie­ši u-šu?

Dau­dzi no­teik­ti at­ce­ras Kris­ta­pu Strei­ču, kas or­ga­ni­zē­ja u-šu gru­pas. Man to­laik bi­ja 12 ga­du. Kad Kris­taps aiz­gā­ja uz Lie­pā­ju, tre­nē­jos pie Ju­ra Ores. Stu­di­ju lai­kā kā­du lai­ku ne­tre­nē­jos, jo gri­bē­jās iz­bau­dīt jau­nī­bas dul­lu­mus. Ar lai­ku tā­pat no­nā­cu pie u-šu. At­griez­ties for­mā pa­lī­dzē­ja Kas­pars Kau­pe.

Kad at­nā­cu at­pa­kaļ uz Val­mie­ru, sa­ti­ku sa­vu sie­vu un tre­ni­ņi at­kal pār­trū­ka, jo vai­rāk lai­ka pa­va­dī­ju ar ģi­me­ni. Bet do­mas ne­at­lai­dī­gi at­grie­zās pie u-šu. Rī­gā sa­pa­zi­nos ar Lat­vi­jas spor­ta un tra­di­ci­o­nā­lās u-šu aso­ci­ā­ci­jas va­dī­tā­ju Ro­mā­nu Vla­sen­ko. Ko­pī­gi tre­nē­jā­mies un Ķī­nā at­ra­dām klos­te­ri, kur pa­pil­di­nāt zi­nā­ša­nas. Kā­du brī­di bi­ju stin­gri no­lē­mis ne­vie­nu vairs ne­tre­nēt, jo dau­dzi tre­nē­ju­šies jau­nie­ši no­gā­ja no ce­ļa — ne­vis aiz­stā­vē­ja vā­jā­kos, bet gan ar sa­vu spē­ku da­rī­ja ci­tiem pā­ri. Pro­tams, ir arī po­zi­tī­vi pie­mē­ri — Ai­gars Šuv­cāns, Kas­pars Kau­pe, Gun­tis Uz­ā­riņš, Dai­nis Viš­ķers, In­gus un Ivo Ar­sti...

Kad ie­pa­zi­nos ar fit­ne­sa klu­ba «Spē­ka pa­sau­le» va­dī­tā­ju In­gu Vja­te­ri, sā­ku va­dīt rī­ta vin­gro­ša­nas te­le­vī­zi­jā un body­bik no­dar­bī­bas. Vi­ņa arī mu­di­nā­ja tre­nēt u-šu. Vē­lāk no­dar­bī­bas sā­ku va­dīt arī JC «Vin­da». Val­mie­rā va­du arī gru­pu pie­au­gu­ša­jiem, kur vei­cam šim ve­cu­mam at­bil­sto­šus vin­gri­nā­ju­mus.

Prieks, ka Val­mie­rā ir lie­la iz­vē­le da­žā­dām no­dar­bī­bām, jo paš­laik tam vi­sam ir mil­zī­ga kon­ku­ren­ce — da­tors un te­le­vī­zi­ja. Dau­dziem jau­nie­šiem fi­zis­kās spē­jas vairs nav kā ma­nas pa­au­dzes sko­las ga­dos. Tos, kas tre­nē­jas viegl­at­lē­ti­kā, bas­ket­bo­lā, fut­bo­lā un ci­tos spor­ta vei­dos, kā spor­ta sko­lo­tājs no stā­jas vien at­šķi­ru. Dau­dzi no vi­ņiem la­bi mā­cās arī ci­tos priekš­me­tos, jo fi­zis­ka kus­tī­ba iz­strā­dā lai­mes hor­mo­nu, kas dod ap­mie­ri­nā­ju­ma un lai­mes sa­jū­tu. Cil­vēks kļūst at­vēr­tāks un la­bāk uz­tver jau­nu in­for­mā­ci­ju. Ja cil­vēks ir maz­kus­tīgs, ro­das bez­dar­bī­bas stress un ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba ar se­vi un ap­kār­tē­jiem, pa­rā­dās ve­se­lī­bas pro­blē­mas, ro­das gur­de­nums, mie­gai­nī­ba, un tas trau­cē uz­tvert in­for­mā­ci­ju. Vē­lāk, mek­lē­jot vei­du, kā gūt lab­sa­jū­tu, maz­kus­tī­gie sāk lie­tot ap­rei­bi­no­šas vie­las vai arī pie­vēr­šas da­tor­spē­lēm, kur par spē­les uz­va­rām prie­cā­jas un gūst lab­sa­jū­tu, pa­ma­zām pār­e­jot uz dzī­vi ne­re­ā­lā pa­sau­lē. Re­ā­lā dzī­vē šāds cil­vēks ir no­bi­jies, no­slēgts, ne­kus­tīgs, vi­ņam ir grū­tī­bas pār­va­rēt stre­sa si­tu­ā­ci­jas.