Ar Zelta pildspalvu sudraba mākoņos

Kā bēr­nī­bas ie­spai­di ir ie­tek­mē­ju­ši jū­su pa­sau­les uz­ska­ta vei­do­ša­nos, at­tiek­smi pret dzī­vi?

Do­mā­ju, ka tas nāk no mā­jām. Mam­ma pār­dzī­vo­ja, ka ne­va­rē­ja stu­dēt, jo bi­ja jā­at­bild par mā­sām un brā­li. Ne­no­lie­dza­mi ie­tek­mē­ja tas, ka ag­ri ti­ku pie dar­ba un at­bil­dī­bas. Daudz lai­ka pa­va­dī­ju ko­pā ar vec­mā­mi­ņu, kas bi­ja ļo­ti čak­la un arī man ne­ļā­va slin­kot. Trīs ga­du ve­cu­mā, ie­mā­cī­jos la­sīt. Zie­mā īs­ti ne­bi­ja ko da­rīt, un čet­ros ga­dos ma­ni sū­tī­ja uz sko­lu. Ne­tā­lu no mā­jām grez­no­jās cē­lā mui­žas ēka, Pui­ku­les pa­mat­sko­la. At­ce­ros, tik­ko va­rē­ju uz­kāpt pa aug­sta­jām kāp­nēm. Pla­šās, no­slē­pu­mai­nās tel­pas ra­dī­ja sko­las sa­jū­tu, bi­jī­bu un vien­lai­kus rai­sī­ja fan­tā­zi­ju. Tā­da sa­jū­ta ir va­ja­dzī­ga. Tā ceļ.

Tā kat­ru die­nu bi­ju sko­lā, līdz sa­snie­dzu pir­mās kla­ses sko­lā ie­ša­nas lai­ku, zi­nā­ju vi­sus uz­de­vu­mus un la­sām­ga­ba­lus no gal­vas. Iz­la­sī­ju vi­su sko­las, arī pa­gas­ta bib­li­o­tē­ku. Lai pa­il­dzi­nā­tu la­sī­ša­nas prie­ku, ap­grie­zu grā­ma­tu un la­sī­ju ač­gār­ni. La­sī­ša­na ro­si­nā­ja iz­tē­li, tā­dēļ pa­ti arī ag­ri sā­ku rak­stīt. Sko­lā pie­da­lī­jos vi­sos pul­ci­ņos, or­ķes­trī spē­lē­ju man­do­lī­nu.

Kāds bi­ja tā­lā­kais ceļš?

Lim­ba­žu 1. vi­dus­sko­lā va­dī­ju tau­tu drau­dzī­bas klu­bu, un ar lai­ku man bi­ja daudz vēs­tuļ­drau­gu gan­drīz no vi­sām Sa­vie­nī­bas re­pub­li­kām. Arī no Ķī­nas: Džan Juņ Kuņ mā­cī­jās li­do­tā­ju sko­lā un rak­stī­ja ga­ras vēs­tu­les ķī­nie­šu va­lo­dā uz zīd­pa­pī­ra, tās tul­ko­ja Ed­gars Ka­tajs. Lim­ba­žu 1. vi­dus­sko­la drau­dzē­jās ar Pa­lan­gas un Pa­sva­les vi­dus­sko­lu Lie­tu­vā. Tas de­va pa­ma­tu la­bai krie­vu va­lo­das ap­gu­vei, un, kad no­stip­ri­nā­jās drau­dzī­ba ar Ļe­nu no Ļe­ņin­gra­das, brau­cām cie­mos. Bi­ju pār­sli­mo­ju­si me­nin­gī­tu, ne­bi­ja jā­liek ek­sā­me­ni, jo bie­ži sā­pē­ja gal­va, ne­va­rē­ju ie­stā­ties arī augst­sko­lā. Strā­dā­ju taut­saim­nie­cī­bas sa­snie­gu­mu iz­stā­dē Me­ža­par­kā un, kad do­mā­ju par ko no­piet­nā­ku, at­ce­rē­jos, ka vi­dus­sko­lā ma­ni daž­kārt sū­tī­ja aiz­vie­tot sko­lo­tā­jus. Var­būt sko­la? Brau­cu uz iz­glī­tī­bas no­da­ļu, un ma­ni no­rī­ko­ja par pi­o­nie­ru va­dī­tā­ju Ren­cē­nos. Tad man pie­dā­vā­ja mā­cī­ties par au­dzi­nā­tā­ju Ar­te­kā — Kri­mā, Vis­sa­vie­nī­bas no­met­nē.