Andis Sedlenieks

Šīs nedēļas sākumā lielu daļu sabiedrības pārsteidza valsts premjerministre Laimdota Straujuma («Vienotība»), paziņojot par atkāpšanos no amata. Iespēja, par kuru tika runāts tik sen, ka daudzi vairs vienkārši neticēja premjeres demisijai, beigās izrādījās negaidīta un pārsteidza publiku nesagatavotu. Arī amati (vai pareizāk — personālijas) vecajā jaunajā valdībā nav sadalīti, tamdēļ vēl kādu laiciņu premjera krēslam būs iepriekšējā saimniece, kas gan šajā gadījumā nav galvenais.

Paralēli tradicionālajiem ķīviņiem par nākamā gada budžeta apstiprināšanu viens no aktuālākajiem Latvijas politiskās dienaskārtības jautājumiem ir par iespējamo Laimdotas Straujumas («Vienotība») vadītās valdības krišanu. Nekur īpaši zemu nokrist valdība gan nevar — to jebkurā gadījumā nāktos veidot tiem pašiem politiskajiem spēkiem, varbūt vienīgi papildinot savas rindas ar kādu no mazākajiem brāļiem — Saeimas opozicionāriem, tomēr personas daudzos amatos būtu citas.

Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.

Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.

Latvijas Republikas Saeima vakar pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2016. gada valsts budžeta projektu, kura ietvaros par prioritārām ir atzītas valsts iekšējā un ārējā drošība, kā arī veselības aprūpe un izglītība. Politiķu un nozaru pārstāvju viedokļi par to, kas un kādēļ būtu uzskatāms par prioritātēm, gan ir visdažādākie, tomēr kāds nebūt kompromiss beigās ir panākts un Saeima virzās pretim valsts budžeta apstiprināšanai.

Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.

Pēdējo mēnešu laikā augsta līmeņa amatpersonas daudz runā par draudiem Latvijas nacionālajai drošībai, tajā skaitā ne tikai militārajā, bet arī ekonomiskajā ziņā. Aizvien biežāk gadījumos, kad interesi par kādas Latvijas tautsaimniecības struktūras iegādi izrāda potenciālie pircēji no Krievijas, tiek piesaukta jau pieminētā nacionālā drošība un likti pat ne sprunguļi, bet pamatīgi baļķi iespējamo pircēju ceļā.

Latvija pašlaik virzās pretim kārtējai teritoriālajai reformai, par kuru gan pastāv tikai ļoti aptuvena skaidrība un kas izraisījusi vispretrunīgākos novērtējumus. Pārkārtojumus ir ierosinājis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), piedāvājot divus modeļus, kuru ietvaros līdz 2021. gadam vajadzētu pāriet vai nu uz 49 novadiem un deviņām lielajām pilsētām, vai arī izveidot 29 sadarbības teritorijas ap tā dēvētajiem reģionālās attīstības centriem.

Kamēr uzmanības centrā atradās bēgļi un Sīrija, Latvijas Republikas Saeima klusi un bez trokšņa noraidīja grozījumus likumā «Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu».

Šīs nedēļas sākumā televizoru ekrānos varēja vērot ainas, kuras vēl PSRS laika posmu piedzīvojušiem cilvēkiem nešaubīgi lika atcerēties gadus trīsdesmit un vairāk senu pagātni. Divu lielvalstu – ASV un Krievijas – prezidenti Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) sacentās diplomātijā un daiļrunībā, cenšoties pārliecināt citu pasaules valstu vadītājus, ka tieši viņu viedokļi virknē jautājumu ir vienīgie pareizie, savukārt satelītvalstu līderi centīgi piebalsoja, slavējot savējos un peļot svešos.

Uz Eiropas Savienību (ES) turpina plūst bēgļi, un aizvien aktuālāks kļūst jautājums, par kuru sākotnēji tika mēģināts nerunāt – bēgļu krīzes ietekme uz ES nākotni. Ja nekas nemainīsies, tad ieceļotāju būs daudz, lai neteiktu, ka ļoti daudz. Tā dēvētā ES ārlietu ministe Frederika Mogerini ir minējusi skaitli –12 miljoni cilvēku, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans – 30 līdz 35 miljoni, bet atsevišķi eksperti (gan saistīti ar ir izteikti nacionālām aprindām dažādās Eiropas valstīs) – pat 50 un vairāk miljoni cilvēku.

Pēdējo dienu laikā vairāki Latvijas proeiropeiskie politiķi ir iedarbinājuši smago artilēriju attiecībā uz jautājumu par nepieciešamību uzņemt bēgļus. Savukārt smagā artilērija Latvijā jau pēdējos vairāk nekā divdesmit gadus sastāv tikai no diviem apgalvojumiem: ja mēs to neizdarīsim, tad pirmkārt — Eiropa mums nedos naudu (agrāk teica vienkāršāk — Eiropa to nesapratīs), un otrkārt — atnāks krievi.

No plašsaziņas līdzekļu pirmajām lappusēm nepazūd bēgļu tēma, kas vairāk nekā aktuāla kļuvusi arī Latvijai, jo mums vārda tiešā nozīmē tiek uzspiesta bēgļu uzņemšana, ignorējot atšķirības starp bēgļiem un ekonomiskajiem imigrantiem, bet Latvijas oficiālās diplomātijas bezzobainība šajā jautājumā draud valstij ar katastrofu nākotnē.

Uz Eiropu turpina plūst bēgļu straumes kā no Āzijas un Āfrikas valstīm, tā karadarbības plosītajiem Tuvajiem Austrumiem, sasniedzot apmērus, kādus kontinents nav pieredzējis kopš Otrā pasaules kara laikiem. Daudziem nokļūšana Eiropā tiešām ir pēdējā cerība, un daudzi no bēgļiem arī atklāti vai klusībā tieši Eiropu vaino par viņu dzimtenes piemeklējušajām nelaimēm. Galu galā tieši eiropieši bija tie, kas vētraini atbalstīja dažādu režīmu gāšanu, un tagad mums, tostarp arī Latvijai, vienkārši tiek piestādīts rēķins par bezatbildīgiem lēmumiem.

23. augusts – Molotova un Ribentropa pakta parakstīšana – ir traģiska diena Latvijas valstij, tomēr tieši šajā dienā pirms gandrīz divdesmit gadiem ar milzu entuziasmu sākās arī Latvijas valsts atjaunošana. Šodien šis entuziasms ir acīm redzami noplacis, jo iznākums, bieži piesauktie brīvais tirgus un demokrātija, jūtami atšķiras no cerētā, lai gan vainojami pie tā lielā mērā esam mēs paši.

Pagājušajā nedēļā milzu ažiotāžu izraisīja ziņa, ka Krievijā gatavojas veikt dzelzceļu līniju uz Latviju remontu, kamdēļ uz pāris mēnešiem samazināsies kravu plūsma uz Latvijas ostām. Pār virknes amatpersonu galvām pēkšņi nāca apskaidrība, ka gadījumā ja šāda Maskavas rīcība ir politiski motivēta (par ko Latvijā šaubās retais) un Krievijas tranzītkravu apjomi strauji ies mazumā ilgtermiņā, nopietnas problēmas gaida ne tikai Latvijas tranzīta nozari, bet pat visu valsts ekonomiku kopumā. Šprotu importa aizliegums uz šāda fona pat nebūs problēma, bet tā – sērkociņš.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Latvijā notika vienlaikus politiska un ekonomiska rakstura zemestrīce — dēļ aizdomām par liela mēroga kukuļņemšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) arestēja viena no nozīmīgākajiem valsts uzņēmumiem — Latvijas Dzelzceļa (LDz) valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni. Tā kā šāda līmeņa amatpersona ir arī politiska figūra, sazvērestību teoriju cienītāji nekavējoties metās meklēt arī aresta politiskos zemtekstus, it īpaši ņemot vērā faktu, ka no darba U. Magone tika atbrīvots nekavējoties, vēl pirms tika publiski paziņoti viņa aresta iemesli.

Šīs nedēļas sākumā vētrainas diskusijas izraisīja informācija, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paralēli jaunajam pedagogu darba samaksas modelim strādā pie grozījumiem, kas nosaka, ka vidusskolas klasi var atvērt, sākot no 12 skolēniem, un pēc šī modeļa ieviešanas pašvaldībām varētu nākties slēgt aptuveni 80 vidusskolas

Virknē sociālo zinātņu pastāv tāds jēdziens kā «kokona sindroms». Ar šiem vārdiem tiek saprasta labprātīga norobežošanās no iepriekš pierastām nodarbēm, tostarp izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas.

Situācija vienkārša un ikdienišķa – cilvēks iebraucis Rīgā kādās tur darīšanās, bet starplaikā iegriezies nelielā krodziņā tā kā pusdienas paēst, tā kā kādu alus kausu iedzert un laiku nosist.