Latvijā kārtējo reizi uzvirmojušas diskusijas par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, it īpaši saistībā ar faktu, ka prezidenta, gan ne tautas vēlēta, vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Vienlaikus šīs diskusijas aizēno citu ļoti svarīgu politiskās dzīves aspektu — vajadzību pēc tiešas līdzdalības.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos pašlaik nepelnīti maz uzmanības tiek veltīts vēl vienam Eiropas nosacīti «karstajam punktam» — Grieķijai, kurā pašlaik notiek procesi, kas noteiktas apstākļu sakritības gadījumā var sagraut visu eirozonu kā kāršu namiņu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Grieķijas jaunā valdība pašlaik darbojas pēc principa: «mums nav ko zaudēt, tikai mūsu važas».
Latvijā nupat uzvirmoja, taču ātri norima kaislības ap pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pazemināšanu pārtikas precēm. Neraugoties uz vēlētāju plašu atbalstu šādam lēmumam, valdībā lēma, ka nepieciešams visu atstāt, kā ir, pie tam tika izmantoti apšaubāmi argumenti.
Pa Latvijas Republikas likumdevēja — Saeimas — gaiteņiem pašlaik ceļo plāns ēnu ekonomikas apkarošanai. Atbilstoši dažādām aplēsēm pēdējā — tā ekonomikas daļa, kas netiek uzskaitīta oficiālajā statistikā, — veido 25-30% visas Latvijas tautsaimniecības. Un, tā kā pastāv iespēja, ka ģeopolitiskās situācijas (t.i., attiecību sarežģīšanās ar Krieviju), kā arī eirozonas un Eiropas Savienības problēmu dēļ Latvijas ekonomiku gaida ne tās vieglākās dienas vai pat gadi, Finanšu ministrija un citas atbildīgās iestādes ir sākušas izrādīt patiesu un neviltotu interesi par ēnu ekonomiku. Tā ir iespēja papildināt valsts budžetu, kā arī, ko tur liegties, uzlabot statistiku vai vismaz nepieļaut tās lejupslīdi.
Ka stipro dzērienu lietošana lielākos apjomos nenoved pie laba gala, ir zināms sen, un apzinīgāki ļaudis gadījumos, kad zaļais pūķis ilgākā laika posmā sāk ņemt virsroku nevienlīdzīgajā cīņā, parasti necenšas karot līdz pēdējam malkam, bet gan nozust no karadarbības zonas. Ar zaļo pūķi nereti ir karojušas arī veselas valstis, un pēdējais šādas karadarbības piemērs ir PSRS līdera Jurija Andropova izsludinātais sausais likums. Vismaz teorētiski ļaudīm, kuri šī sausā likuma darbības laikā vēlējās izkarot arī savu personisko karu ar zaļo riebekli, vajadzētu būt atvērtām visām durvīm un bruģētam ceļam uz uzvaru, lai gan praksē ir gadījušās arī situācijas, kad šis pieņēmums neatbilst patiesībai.
Nupat tika publicēti visu laiku lielākās ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptaujas rezultāti, kas liecina — tuvāko piecu gadu laikā dzimtenē varētu atgriezties vien 18% aizbraukušo (kas nenozīmē, ka viņi arī atgriezīsies), kamēr 30% negrasās atgriezties ne pēc pieciem, ne piecdesmit gadiem. Vienlaikus tie ir vismaz 220 tūkstoši cilvēku, tamdēļ jautājums — kā nezaudēt saikni ar vairāk nekā desmito daļu nācijas — nekad nepazudīs no dienas kārtības.
Pēdējā laikā plašu rezonansi izraisījušas diskusijas par Eiropas vienota televīzijas kanāla krievu valodā veidošanu, lai pretdarbotos Kremļa propagandai. Pastāv gan nianse — šādu kanālu jau netrūkst kā televīzijā, tā internetā, vienīgi to reitingi jeb skatāmība un apmeklētība ir daudzkārt zemāka nekā Maskavai pietuvinātajām televīzijām, interneta portāliem un cita veida presei. Iemesls zemajai popularitātei ir vienkāršs — informācijas sagrozīšanā un neobjektīvā atspoguļošanā tie, ar retiem izņēmumiem, ir tikpat rosīgi kā Kremļa oficiālā prese, lai gan paši sevi dēvē par patiesības paudējiem.
Viens no pēdējā laika vairāk apspriestajiem politiskajiem notikumiem ir jautājums par Valsts prezidenta Andra Bērziņa grūto izvēli — braukt vai nebraukt uz 9. maija pasākumiem Maskavā. Šogad aprit 70 gadu kopš II Pasaules kara beigām, tamdēļ svinības gaidāmas īpaši vērienīgas. Ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju pasaulē kopumā, tās lielā mērā būs arī atklāta pozicionēšanās starp «savējiem» un «svešajiem», parādot, kāda ir kuras valsts oficiālā attieksme pret II Pasaules karu un tā iznākumiem.
Viens no jautājumiem, kas neapšaubāmi uztrauc arī lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, ir par starptautisko politiku jaunajā, 2015. gadā. Kas notiks Ukrainā, kādas būs Krievijas un Eiropas ekonomiskās un politiskās attiecības, vai sāksies jauns aukstais karš, vai Eiropai beidzot izdosies pārvarēt ekonomisko krīzi, utt.? No atbildēm lielā mērā ir atkarīgi daudzu cilvēku nākotnes plāni, labklājība un stabilitāte, taču jāatzīst, ka pašmāju politiskā elite izvairās objektīvi atspoguļot situāciju.
Ziemassvētki tradicionāli ir miera un klusuma laiks, kad cilvēki cenšas atskatīties uz padarīto, savukārt gadu mija vairāk saistās ar raudzīšanos nākotnē. Katra cilvēka individuālās veiksmes vai neveiksmes, protams, ir viņa personiskā darīšana, taču ir arī visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgi notikumi, kas tieši vai netieši, bet saistās ar personiskajiem motīviem. Runa ir par galvenajiem aizvadītā gada notikumiem valstī, kuri tā vai citādi ir ietekmējuši mūsu ikdienu un ietekmēs mūsu nākotni.
Strauji tuvojas brīdis, kas oficiālā līmenī nodēvēts par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas — Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES). Vēsturiska pieskaņa notikumam, protams, ir — šī ir pirmā un, var gadīties, vienīgā reize, kad Rīga daļēji kļūst par ES galvaspilsētu. Nākamā šāda iespēja teorētiski būs ne agrāk kā pēc četrpadsmit gadiem, bet, kas notiks ar apvienoto Eiropu līdz tam laikam, var tikai minēt.
Turpmāk aprakstīto notikumu ir stāstījis šo rindu autora drauga sievastēvs, kamdēļ stāsta autentiskums lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Savu padomju pilsoņa darba dzīvi lāga vīrs ir aizvadījis slavenajā Radiotehniķī jeb RRR – rūpnīcā, kas bija viens no slavenākajiem Latvijas PSR zīmoliem visā padomju valstī, un joprojām nesaprot, kā neatkarīgajai Latvijai ir izdevies iznīcināt šo uzņēmumu. Uz pēdējo jautājumu, cita starpā, kaut cik sakarīgu atbildi neviens un joprojām nav sniedzis, bet tas nu tā.
Iepriekšējās nedēļas nogalē bez īpaša trokšņa tika aizvadīts Latvijas galvenās varas partijas «Vienotība» (V) kongress ar patētisku nosaukumu «Augam Latvijas simtgadei». Pirms kongresa troksnis gan tika solīts — pie varas partijā rāvās ekstrēmi liberālo bungu rībinātāju sektors, tomēr kongress jau tādēļ arī ir kongress, ka uz to sabrauc partijas pārstāvji no visas valsts, bet valstī kopumā ekstrēmais liberālisms pavisam noteikti neatrodas pieprasītāko ideoloģiju saraksta augšgalā.
Viena no pēdējā laika aktuālākajām tēmām ir Rietumu un Krievijas savstarpējas propagandas karš, kurā Latvija, protams, atrodas Rietumu pusē. Attiecīgi jau iepriekš ir zināms, ka Rietumu plašsaziņas līdzekļi vēsta tikai patiesību, bet melīgākas valsts par Krieviju pasaulē vienkārši nav. Pirmais punkts, protams, var izraisīt tikai smaidu, toties otrais būs patiesībai krietni tuvāks.
Kā tas mēdz gadīties ar Eiropas Savienību (ES), kārtējo reizi tās darbi ir izrādījušies atšķirīgi no vārdiem un Latvijas piensaimniekiem solīto 20 miljonu eiro vietā tiks piešķirti tikai 7,7 miljoni eiro. Zaudējumus, kas radušies Krievijas noteikto pretsankciju rezultātā, protams, nesegtu arī 20 miljoni, taču tas jebkurā gadījumā ir vairāk par 7,7 miljoniem. Teorētiski trūkstošo vairumu varētu kompensēt valdība, taču tai naudas kārtējo reizi nav (pareizāk — nepietiek), un lauksaimnieku prasīto 73 miljonu vietā nākamgad un 70 miljonu — 2016. gadā tiks šķiņķoti vien attiecīgi 51 un 26 miljoni eiro.
Īsi pirms valsts svētkiem darbu uzsākusī 12. Saeima iepriecināja vēlētājus ar divu parlamentāro izmeklēšanas komisiju izveidi. Viena no komisijām izmeklēs pirms gada notikušo traģēdiju Maxima lielveikalā Zolitūdē, bet otra — valstij piederošo bankas Citadele akciju pārdošanas darījumu. Abi šie notikumi, pirmais vairāk, otrais mazāk, turpina satraukt Latvijas iedzīvotāju prātus, un jaunās Saeimas opozīcija gatavojas atbilstoši reaģēt uz publikas pieprasījumu.
Lāčplēša diena un 18. novembris Latvijai ir svētki, pat neraugoties uz parasti visai drēgnajām dienām kaut kur pa vidu starp rudeni un ziemu, kā arī faktu, ka mūsu valsts tās šodienas veidolā atrodas patālu no tās valsts, kādu to iztēlojās tēvi — dibinātāji. Vienlaikus šogad kritušo karavīru piemiņas diena un valsts dibināšanas gadadiena ir īpašas arī ar to, ka tiek svinētas brīdī, kad starptautisko drošības situāciju, pieticīgi izsakoties, varētu vēlēties ievērojami labāku.
Saeimas pēc skaita nu jau 12. vēlēšanas ir aizvadītas, deputāti zvērestus nodevuši, jauna vecā valdība tūdaļ tiks apstiprināta, Saskaņai joprojām ir lielākā frakcija Saeimā, tomēr Maskavas spalvainā roka pie varas svirām tā arī nav tikusi, Latvija nākamā gada sākumā kļūs par Eiropas Savienības (ES) prezidējošo valsti, un varētu šķist, ka pilsoņiem nebūtu īpašu iemeslu neapmierinātībai. Tomēr ļaudis, kas tiek dēvēti par politisko eliti, ne tikai publiskajā telpā, bet arī kuluāros jau sākuši izvērst diskusijas par to, ka nepieciešams ko nebūt iesākt ar plusu un svītrojumu sistēmu vēlēšanās.
Mēdz teikt, ka svešas sarunas noklausīties nav labi, tomēr gadās atsevišķas situācijas, kad šādu sarunu nenoklausīšanās iespējama, vienīgi aizbāžot ausis. Arī turpmākais dialogs ir noklausīts veikalā, un ja nu kāda no dialoga dalībniecēm atpazīst sevi, lūgums neļaunoties – šo rindu autoram nebija pie rokas nevienas apkārtējo skaņu pasauli bloķējošas mūzikas atskaņošanas ierīces, un ja arī būtu, tad domājams, ka viņš kavētos to izmantot.
Vakar kļuva zināms, ka viena no joprojām galvenās varas partijas «Vienotība» līderēm, faktiski nu jau bijusī parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa arī jaunajā Saeimas sasaukumā tomēr turpinās atrasties varas gaiteņu pašā epicentrā. Atsaucoties uz kādu noslēpumainu darbu ārzemēs, no mandāta atteicās gados jaunais Saeimas deputāts Jānis Junkurs.