Aizvakar man piezvanīja ilgāku laiku neredzēts draugs. Balsī bija dzirdams neslēpts reibums: nāc ciemos, nosvinēsim manu otro dzimšanas dienu! 2013. gada 21. novembrī, tieši tajā brīdī, kad Zolitūdē iebruka lielveikala jumts (apmēram pulksten 17:41), viņam kopā ar mammu tur bija paredzēta nopietna iepirkšanās.
Mūsu valsts ieiet savā otrajā gadsimtā – ļoti ticams, ka tas būs nesalīdzināmi mierīgāks, raženāks un cilvēciskāks nekā tagad aizvadāmais. Pārāk vēsturiski vētraina, likteņa līkločiem bagāta, ar aklām cerībām un rūgtu vilšanos piesātināta, asinīm un asarām slacīta bija šī simtgade, un tāpēc mums ir neiespējami uz to atskatīties tikai ar viegli smeldzīgu nostalģiju.
Pirmajā XIII Saeimas sēdē Valsts prezidents ātri vien dabūja uzzināt dažu jaunievēlēto deputātu viedokli par viņa izteikto mudinājumu savā darbā būt visas tautas priekšstāvjiem, ne tikai pašu partijas un tās vēlētāju interešu īstenotājiem. Īsi un kodolīgi tas skanētu: «Ej, Raimi, dziļi dillēs ar cēlām pamācībām – mums nu spēks rokās: kā gribēsim, tā arī izdarīsimies!»
Jaunās Saeimas pirmajā sēdē, kas notiks otrdien, vispirms ir jāizpilda pavisam elementārs politiskais «vingrinājums» – šīs institūcijas prezidija ievēlēšana. Topošajam likumdevēju korpusam – numurētam ar māņticīgi nelāgo skaitli – pat šāds darbiņš ir kļuvis par lielu pārbaudījumu, riskējot nodeldēt jau tā pavisam trauslo tautas respektu pret Jēkabielas augsto namu.
Cienītie lasītāji! Vai jūs zināt apdzīvotu vietu Igaunijā, kas saucas «Lehmja»? Es līdz šim nezināju. Bet nāksies šo vietvārdu iegaumēt, jo tur tagad top viens no pazīstamākajiem latviešu vēderpriekiem (un varbūt mums dziļi sirdī pat kaut kas vairāk) – no bērnības pazīstamās Laimas šokolādes tāfelītes Rigonda, Lukss un vēl citas. Protams, to vidū ir arī valsts karoga krāsām un tautisko rotu attēliem greznotā jubilejas tumšā šokolāde Latvija.
Valsts prezidentam nu ir iedota tik retā izdevība uzrādīt savu varēšanu un gribēšanu Latvijas tautai – ar viņa personu ne vienmēr īsti apmierinātajai un jau tagad īgnai par pašas sabalsoto rezultātu –, tās pilnvarotajām partijām un masu medijiem. Protams, ja vien Raimonds Vējonis pats ir brīvs no ilūzijām par savu atkalievēlēšanu nākampavasar.
Vēlēšanas šajā slejā jau ir kolēģu raženi aprakstītas, bet vai tad es varēšu noturēties, savas piecas kapeikas nepiemetis? Nu ko, šoreiz Latvijas tauta – ar sev maizi, labklājību un sociālo drošību ārzemēs pelnošo pilsoņu uzsvērtu līdzdalību – «laimi atrada suņubūdā».
Nu ko, lielais dabas līdzsvara likums ir visai nežēlīgs. Vasarā, Dziesmu svētkos, piedzīvojām un izbaudījām sava nacionālā rakstura, latvju dzīvesziņas un kultūras pašas daiļākās un cildenākās izpausmes. Skaisti garo vasaru nomaina pietiekami tīkams rudens – taču diemžēl tas jau ir fons mūsu sīkmanības, aprobežotības un sūnciemisma izvirdumam.
Baiba Rubesa sajuta īsto brīdi un «izleca no vilciena» – viņas skaļā aiziešana no Rail Baltica projekta vadības sanāca efektīga un efektīva. Dāmām elegantā vecumā ir spēcīga intuīcija, un viņām nav arī vēlēšanās uzņemties lētticīgā virsleitnanta Sausā lomu.
Šonedēļ «Gerharda ministrija» (pavisam drīz tā droši vien sauksies pavisam citā uzvārdā) rīkoja ikgadējos tradicionālos pasākumus valsts un pašvaldību piedāvāto e-pakalpojumu uzstājīgākai reklamēšanai Latvijas sabiedrībā. Tik tiešām vajadzīga un neatliekama lieta. Tikai, šķiet, arī pašam uz sevi paraugoties, tāda viegli bezcerīga...
Vakar žurnālistiem tika stādīta priekšā Latvijas veselības aprūpes iespējamā nākotne – telemedicīna jeb ārstu konsultācijas, kas tiek sniegtas ar interneta videosakaru palīdzību. Jāsaka, šāds nākotnes piedāvājums lika par daudz ko aizdomāties. Īpaši par to, kādēļ šāda tehnoloģija šķiet tik pievilcīga ārstiem.
Pētījumu aģentūras SKDS svaigi publiskotā sabiedriskās domas aptauja ir kā auksta ūdens šalts valdības partijām. Un arī tai Latvijas pilsonības daļai, kas vēlas stabilitāti un evolūciju valsts attīstībā, nevis turpināt pārciest vienu destruktīvu «revolūciju» pēc otras. Vēlēšanas tiešām solās būt «interesantas». Drīzāk gan nervozas.
Ziņa par pasaulē plaši izplestā zviedru mēbeļveikalu tīkla ienākšanu Latvijā izraisīja plašu emociju gammu – no IKEA preču cienītāju gluži loģiskās sajūsmas līdz pat sapīkumam un neērtības sajūtai dažādu mediju klāstītos un apkopotos viedokļos. Netīkami vērot, ka tikai tādā veidā – ar starptautiskās tirdzniecības brendu klātbūtni mūsmājās – daļā sabiedrības spēcinās ticība, ka Latvija kļūst par «lielāku», «īstāku», «pareizāku» Rietumu pasaules sastāvdaļu.
Pieredzējušos politikas interesentos tā dēvētā Saeimas vēlēšanu kampaņa, ko patlaban piedzīvojam, sava neslēptā remdenuma un šļauganuma dēļ rada arvien vairāk izbrīna, apmulsuma un pat klusa riebuma. Knaps mēnesis vairs palicis līdz balsojumam, kas izlems turpmāko Latvijas likteni, bet partijas uzvedas tik rāmi, it kā visi mandāti tām jau sen būtu sadalīti.
Igaunijas pavisam loģiskais piedāvājums – abām valstīm veidot kopēju iepakojuma depozīta jeb apmaksātas savākšanas sistēmu – atkal liek mūsu uzņēmējiem un politiķiem meklēt labskanīgus skaidrojumus tam, kāpēc Latvijā ievērojami labāk ir joprojām pieciest ar plastmasas pudelēm vai skārdenēm piemētātas grāvmalas.
Igaunijā notikušais incidents ar spāņu patruļlidmašīnas izšauto kaujas raķeti bija pavisam muļķīgs un it kā pat neiedomājams pārpratums, bet diemžēl acīmredzami neizbēgams. Jo lielāka ir ieroču koncentrācija, jo sarežģītāki un tehnoloģiski piesātinātāki tie ir – jo lielāku postu spēj nodarīt pavisam cilvēciska kļūme vai nogurums, paļaušanās uz ilgos treniņos iestrādātiem refleksiem.
Tas, ka politiskajā arēnā mums saradīsies arvien vairāk klaunu, nebūt nenozīmē, ka jaunās Saeimas raudzības būtu cirks vai kāds cits balagāns. Taču dažās partijās ir jaušama spēcīga vēlme publikas acīs vēlēšanas pārvērst par ņirdzīgu «ākstu parādi»: balsotāj, smejies, vēderu turēdams — vai nicinājumā novērsies (no urnas)!
Pašpasludinātais «politiskais cietumnieks» Ansis Ataols Bērziņš kalpo par brīnišķu izdevību mūsu tiesu varai (arī valsts galvam) ik pa brīdim atjaunot savu autoritāti sabiedrības acīs. Izrādot jebkādu «izpratni» vai «humānismu», latvju Temīda sev būtu iecirtusi kājā.
Mums tik tālās un tik svešās Horvātijas futbolkomandas uzvara Pasaules kausa pusfinālā pār kājbumbas sporta dzimteni ir liels brīnums visai zemeslodei un vērtīga mācība citām «mazām ciltīm», jo īpaši — reizēm ar pilnīgi lieku pieticību sevi bremzējošajai Latvijai. Nav mūsu dižais dzejnieks melojis nenieka: Mēs būsim lieli tik, ...
Uz savām tradīcijām mēs vienmēr varam paļauties. It īpaši, ja tās ir patiesi daiļas un ar dziļām saknēm tautas dvēselē, Paula mūzikā un Petera dzejā kā buramvārdos iekodētas: «Tā dziedāja bāleliņš, pret likteni stāvēdams — viņa dziesmā gadu simts kā mūžiņis krāsojās»...