Tiem līdzpilsoņiem, kuri jūtas valsts varas ignorēti un aizmirsti, tagad acu priekšā ir recepte, kā to vērst par labu. Pametiet Latviju, nemaksājiet tai nodokļus un nevairojiet nacionālo kopproduktu — tad jūs kļūsiet prioritāri svarīgi premjeram, valdībai un diplomātiem. Nu, vismaz vārdos.
«Breksita» varoņiem, kuri gribēja Eiropai «Kuzjas māti» parādīt, dūša ātri apskrējās — līdz ar valūtas vērtības un valsts kredītreitingu pēkšņo kritumu. Tagad dzirdam nožēlojamu tielēšanos: vaimandieniņ, mēs jau tikai gribējām valdību Londonā nedaudz pabaidīt — vai nu tā būs, ka nāksies pilnībā aiziet no kopējā tirgus? Sākās gļēvi «Brestart*» meklējumi.
Kas zina, varbūt Mārim Kučinskim bija prātīgāk izlikties, ka viņš, neraugoties uz neko, akli tic Guntim Belēvičam. Kurš ievārīja putru, lai pats izstrebj, nevis mūk krūmos un tiek cauri sveikā. Zaļzemnieku risinājums, kā aizpildīt veselības ministra krēslu, premjeram nelīdz, tikai rada jaunas problēmas.
Kārtējo reizi (vismaz trešo) vairāk nekā desmittūkstoš virtuālu atbalstītāju savāca priekšlikums aizvākt no Uzvaras parka padomju karavīriem veltīto pieminekli, lai sāktu «Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu». Līdzīga iecere 2007. gadā izraisīja dumpi Tallinā. Diezgan liela daļa mūsu līdzpilsoņu acīmredzami vēlas, lai «hibrīdkara» nervozajā gaisotnē Rīga piedzīvotu savu «bronzas nakti».
Pilnīgi vienalga, tieši kādu izvēli rīt izdarīs «Vienotības» kongress, partijas finiša līnija jau ir nosprausta. Var skaidri redzēt, ka tajā kas ir salūzis. Politikā defektīvu preci nav vērts lāpīt, jo pircējs (vēlētājs) rauks degunu un meklēs ko spīdīgi jaunu.
Savu 75. jubileju dižais komponists izvēlējās sagaidīt tieši tā, kā karsti cerēja viņa nelabvēļi — atkal presē uzspodrinot dīvaino «Latvijas galvenā putinmīļa» slavu. Jācer, ka Imantu Kalniņu tas viss (NRA slejās sarunātās prokremliskās glupības un patriotisku hibrīdkarotāju cepšanās par tām) nedaudz izklaidē viņa trauksmainās dzīves tik rāmajā novakarē.
Māris Kučinskis dūšīgi iesāka premjerēšanu un pat iedzina nedaudz bijības ministros un ierēdņos, atsviežot atpakaļ pusjēlos ministriju darba plānus. Diemžēl tieši pirms zīmīgo 100 dienu apritēšanas Ministru prezidents uzrāda sabiedrībai savu vājo vietu jeb, poētiski izsakoties, Ahileja papēdi: viņa dusmas par padoto nedarbiem ļoti ierobežo pateicības parāda jūtas.
Vajadzētu it kā priecāties — mūsu valsts iesaistās organizācijā, kas patlaban apvieno 34 pasaules ekonomiski attīstītākās valstis. Taču nav ticības, ka mēs tiešām esam «ekonomiskā lielvara nr. 35»...
Vai tiešām visi Nila Ušakova gānītāji neapzinās, ka patiesībā viņam pakalpo, «lej ūdeni uz dzirnavām»? Jo vairāk Rīgas domes priekšsēdētājs tiek lamāts kā zaimotājs, jo aizrautīgāk 9. maijā viņam uzgavilēs pie Uzvaras pieminekļa sanākušie, jo lielākas izredzes pēc gada palikt amatā.
Pēc Raimonda Vējoņa paziņojuma, ka Igaunijas budžets pārsniedz desmit miljardus eiro, zinoši ļaudis steidzās mūs nomierināt — nē, vairāk par 7,6 miljardiem tai šogad ieņēmumos nav plānots. Mums — 7,4 miljardi, starpība jau nav tik liela. Ja vien papūlamies aizmirst, ka Igaunijā dzīvo 1,3 miljoni cilvēku, bet Latvijā — ap 1,97 miljoniem.
Guntis Belēvičs šķiet galvenais ieguvējs no premjerpartijas nomaiņas. Laimdotas Straujumas un Jāņa Reira līderības laikos viņam nāktos ar medicīnas problēmām kauties vienam un beigās sabrukt zem to svara. Tagad nozare ir jaunā Ministru prezidenta, finanšu ministres un visas ZZS rūpju bērns.
Paši Nīderlandes referenduma* rosinātāji uzsvēra, ka centušies mobilizēt tautiešus izteikt neapmierinātību galvenokārt ar Briseles eirobirokrātiju, nevis viņiem tālo Ukrainu. Tomēr tas ir vērtīgs atgādinājums Kijevā valdošiem politiķiem un viņu nekritiskiem atbalstītājiem mūsmājās: hibrīdkarš neattaisno visas valsts problēmas un valdības slikto reputāciju.
Korupcijas pētnieki, izvēloties savu «Valsts sagrābšanas pazīmju analīzi» nodot sabiedrības vērtējumam Vidzemes Augstskolas sienās, atgādina mums par Latvijas politiskās sistēmas fundamentālo problēmu — Saeimas vājumu likumdošanā, tās pārmērīgu paļaušanos uz ministriju piedāvājumu, pat pilnīgu atkarību no ierēdņu izstrādātiem likumu projektiem.
Nacionālās apvienības politiķiem aizvadītā leģionāru atceres diena sagādāja mieles — nākas apzināties, ka ikgadējais pasākums, ko uzskata gluži vai par partijas publicitātes monopolu, draud viņiem «izslīdēt no rokām». Arvien uzstājīgāki kļūst sīki radikāļu grupējumi un šaubīgi ārzemju «viesi» — lūgti un nelūgti.
Slavenās tenisistes pēkšņās nedienas liek mums atcerēties, ko teica brāļi Kaudzītes — ar Gaitiņu Teņa, viņu romāna tēla, muti: «Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies.»
Vakardienas Saeimas balsojumam par to, kurš nākamos piecus gadus uzraudzīs mūsu pilsonisko un cilvēcisko tiesību ievērošanu, nebija nekāda sakara ar abu (spēcīgo) kandidātu personiskajām (augstajām) kvalitātēm. Tāpat bija arī tad, kad Juri Jansonu ievēlēja pirmo reizi. Partijā tā bija iespēja, kā klasiskajā Streiča filmā saka, pamērīties, «kuram garāks».
Izrādās, Juta Strīķe beidzot «pamodās», atklājot, ka politiskais režīms Latvijā ir būtiski mainījies. Protams, ne viņai par labu. Tāpēc demonstratīvi mazrunīgā korupcijas apkarotāja (publikai jāsaprot, ka viņai «darbi runā paši par sevi») sāka vaimanāt par šausmu lietām KNAB darbinieku rindās.
Artusam Kaimiņam iestājies nervozs laiks — viņa līdz šim neapstrīdētām pretenzijām uz parlamenta «galvenā āksta» slavu uzrodas iespējams konkurents. Diez vai Valdim Kalnozolam pietiks veselā saprāta un gribasspēka izbeigt latviešu jaunbagātnieka ieradumu uzvesties paštaisni un ārišķīgi.
Valdības apstiprināšana it kā apliecina, ka krīze valsts varā ir uzveikta. Taču galvenie jezgas aizsākumi — iekšējās ķildas un varas spēles «Vienotībā», tāpat tās naidošanās ar Nacionālo apvienību — joprojām nav likvidēti. Neizskatās, ka vispār kāds taisītos ķerties klāt problēmu saknei, jo patlaban viss šķiet uz brīdi nokārtojies: rullējam tik’ droši tālāk un nelauzām lieki galvu...
Militārie teorētiķi dziļi Rietumos ir sākuši apcerēt Ziemeļatlantijas alianses iespējas nosargāt savu ziemeļaustrumu robežu — atzīstot to par neiespējamu misiju. Šiem cilvēkiem tas šķiet varen atraktīvi: bezrūpīgi spriest par Trešā pasaules kara izcelšanos Latgalē. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ka mums, baltiešiem, šāda spriedelēšana izraisa kārtējās izbīļa lēkmes un neticību NATO vairoga drošumam.