Ingrīda Zīriņa

Šajā Valmierieša numurā, kā jau piedien februāra mēnesī, par jūtām un — par kādu īpašu igauni, kas atzīsies mīlestībā savai jaunības pilsētai Valmierai.

Turpinot Valmierieša publikācijas par 1. pasaules kara norisēm, šajā reizē — par kādu īpašu notikumu pirms simt gadiem.

Jau pērn un aizpērn vairākas no «Valmierieša» publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Uzzinājām, kā noritēja vispārējā mobilizācija (1914), jaunuzcelto slimnīcu (1914), brīvprātīgo pieteikšanos teritoriālajās (nacionālajās) karaspēka vienībās — latviešu strēlniekos (1915), bet šīs vasaras izskaņā varējām lasīt par pirmā latviešu nacionālā karoga idejas iniciatoru, pedagogu Jāni Eduardu Lapiņu (1885 – 1941).

Šķiet, Latvijas pedagoģijas vēsturē nav otras tik spilgtas personības, kas būtu atstājusi tik dziļas pēdas dažādās jomās kā vidzemnieks Jānis Greste, Grestes Jancis — izcils pedagogs novators, sabiedriskais darbinieks, muzejnieks, ģeologs, lielisks lektors, literatūras un folkloras materiālu vācējs.  J. Grestes skolnieku skaits sniedzās simtos. Starp tiem arī kādreizējie Valmieras puikas, pilsētas skolas un E. Liepiņa proģimnāzijas audzēkņi: rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Linards Laicens, publicists un rakstnieks, skolotājs Jānis Eduards Lapiņš, Lauksaimniecības akadēmijas profesors un pirmais tās rektors Pāvils Kreišmanis (Kvelde), vēsturnieks, rakstnieks Arveds Švābe, žurnālists, rakstnieks un teātra kritiķis Jānis Kārkliņš, grafiķis Niklāvs Strunke u.c. Greste par sevi mēdzis teikt: «Es jau nedzīvoju, es švirkstu kā paeglis, kam pielikta uguns». Šovasar šai savdabīgajai personībai apritēja 140.

Pirms diviem gadiem lasītājus iepazīstināju ar notikumiem, kas norisinājušies mūsu pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē Pirmā  pasaules kara sākumā: jaunās slimnīcas celtniecība Dzirnavu ezeriņa krastā (1914.), Vecpuišu parka izveide un paviljona atklāšana (1914.), brīvprātīgo pieteikšanās strēlniekos 1915. gada augustā u.c. Jāteic, ka cerības uz ātru uzvaru nomaina skumjas par zaudētajiem tuviniekiem – vīru, tēvu vai līgavaini.

Ik gadus mazākā vai kuplākā draugu un tuvinieku lokā cildinām vasaras saulgriežus, kopā aizvadot visgarāko dienu un īsāko nakti. Gadskārtu svētkos nozīmīga loma pagāniskajām tradīcijām, īpašajiem rituāliem un citām maģiskām izdarībām, Līgo dziesmām un alum! Neiztikt, protams, arī bez Jāņu dienas rītā lasītām rudzupuķēm, pašu pītiem zāļu vainagiem, dzelteniem siera rituļiem, sātīgām ogu maizēm un speķa pīrāgiem. Valmierieša lasītāju vecākā paaudze vēl atcerēsies tos absurdos laikus, kad padomju vara Jāņus oficiāli aizliedza, tiesa gan, vēlāk atkal popularizējot kā latviešu tautas folkloras mantojumu...

Aizvadītajā 2015. gada maijā Valmieras ģimnāzija svinīgi atzīmēja 95. gadskārtu. Atverot brošūru par skolas vēsturi, manu uzmanību saistīja viens no direktoru uzvārdiem — Jānis Jansons. Spilgta personība. Latvijas brīvības cīnītājs, sabiedriskais darbinieks, pirmais Valmieras Valsts vidusskolas direktors. Dzimis Vaidavas pagasta Podzēnu Druļos 1890.23.III zemnieku ģimenē, Rubenes luterāņu latviešu draudzes reģistrā iegrāmatots kā Pētera un Annas, dzimušas Šneideres, no Vīgubēniem, pirmdzimtais. Bērnu pulciņš vēl sakuplos ar meitām Marri un Amāliju, dēlēnu Pēteri. 

Laimīgs esot dzejnieks, ja kaut vienu viņa dzejoli tauta no paaudzes paaudzē pazīst un dzied. Šķiet, vien retais nespētu noskaitīt vai nodungot Rietekļa «Še, kur līgo priežu meži» («Pie Gaujas»). Tā autoram, Jūlijam Eduardam Balodim (1856 - 1940), šomēnes 14. februārī apritēja 160.

Patiesības meklētājsTā par sevi savulaik esot teicis rakst­nieks Jānis Kārkliņš, kuram janvāra sākumā apritēja 125. dzimšanas diena. Bet ko zinām par šo uzņēmīgo vidzemnieku? Dzimis 1891. gada 6. janvārī (pēc j.st.) Valkas apriņķa Jērcēnu pagasta Rēpeņos. Vecāki, tēvs Gusts un māte Marija, vienkārši ļaudis, atbalstīja dēla vēlmi pēc izglītības. Jānis pirmās skolas zinības apgūst Ēveles draudzes skolā. Skolotāja Jūlija Gaiķa mudināts, pošas iestājeksāmeniem Valmieras pilsētas skolā, iztur tos. Mācības turpina turpat kaimiņos esošajā brāļu A. un E. Liepiņu proģimnāzijā, kuru pabeidzis jau kā tirdz­niecības skolu (1908).

Šogad nosvinējām mūsu valsts deviņdesmit septīto gadskārtu. Valmieras Kultūras centrā 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinīgajā sarīkojumā suminājām izvēlētos Goda un Gada valmieriešus. Ja šāds apbalvojums būtu bijis pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, to noteikti piešķirtu Jānim Ruģēnam (1890 - 1969). Agronomam, pedagogam, sabiedriskajam darbiniekam, Valmieras pilsētas galvam no 1934. līdz 1940. gadam, Brīvības cīņu dalībniekam, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalierim.

Zviedru laikosIepretim pilsētai, Gaujas viņā pusē, 17. gadsimtā pletās Kauguru muižai piederošās zemes (Kaugershof ierīkota 1635. gadā). Pārdesmit gadu vēlāk, 1681., muižas zemju dokumentos teikts, ka «... ir arī krogs pie Rīgas ceļa», bet divdesmit gadus vēlāk minēts, ka «...pārceltuve pār Gauju, kā arī krogs, kamēr plosās karš, pēdējos divos gados neko nav ienesuši, krogs tā izpostīts, ka krodzinieks tur vairs nav varējis mesties». Pārceltuvei atņemtas divas laivas, ko varot apliecināt krodzinieks Mačs un pārcēlājs jeb Rāmnieka Jānis.

Pērn dažas no Valmierieša publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara sākumam, tā norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Īsumā atgādināšu iemeslus militārajam konfliktam: ieganstam izmantoja Sarajevas atentātu 1914. gada 15. (28.) jūnijā, kad Bosnijas serbs Gavrila Princips Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu. Reaģējot uz notikušo, Austroungārijas valdība 10. (23.) jūlijā nekavējoties nosūtīja Serbijas valdībai ultimātu. Nosacīto 48 stundu laikā saņemtā atbilde Austriju neapmierināja un 12. (25.) jūlijā abas valstis izsludināja mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk, 15. (28.) jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai. Nu spiesta izlēmīgi rīkoties arī Krievija, 17. (30.) jūlijā izsludinot vispārējo mobilizāciju, jo tai savukārt pieteikusi karu Eiropas lielvalsts — Vācija.

Ja Latvijas vēsturē jānosauc izcilas personības, starp tām noteikti būs Aspazija (īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, precējusies Elza Pliekšāne;1865-1943) un Rainis (Jānis Krišjānis Pliekšāns; 1865-1929). 2015. gads ir pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu. Zīmīgi, ka UNESCO iekļāvis abu dižgaru 150. dzimšanas dienu starptautiskajā svinamo dienu sarakstā! Arī ikgadējā Muzeja Nakts aizritēja Raiņa un Aspazijas zīmē. Neskatoties uz ļoti vējaino, vēso sestdienas vakara nogali, valmierieši ļoti kuplā skaitā apmeklēja muzeja un drāmas teātra pasākumus un izstādes, bet īpaši jāuzteic tie drosmīgie pārdesmit (ekskursijas sākumā pat 61) interesenti, ar kuriem kopā izstaigājām Raiņa ielu visā tās garumā, lai uzzinātu, cik tad reižu dzejnieks pabijis Valmierā un, kuras no pilsētas vietām par godu Raiņa vizītei, vēlāk iemūžinātas vēsturei.

Slavenais dēkainis

Kurš gan no mums bērnībā nav lasījis par slaveno grāfu Minhauzenu jeb Hieronīmu fon Minhauzenu no Bodensverderas — 18. gadsimta Eiropas un varbūt pat visas pasaules sava laika vislielāko melsēju? Brīvkunga pirmais piedzīvojums Vidzemē, protams, ir tas, kurā viņš «briesmīga puteņa ceļā pārsteigts», spiests pārnakšņot klajā laukā, ierušinoties sniegā, pirms tam piesējis zirgu pie mieta gala, kas turpat pagadījies blakus. Nakts otrā pusē uznākušais straujais atkusnis sniegu nokausē, un nākas pamosties Liepupes baznīcas durvju priekšā. Savu lepno šķimeli (šķirnes zirgu), kas zviedz un spārdās, piesiets pie baznīcas torņa krusta, viņš atkal dabū rokā, ar pistoli pāršaujot tā pavadu! Jā, tornis pieder tai pašai baznīcai, kurā drošsirdīgo un attapīgo Minhauzenu drīz vien salaulās ar skaisto Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu.

Pagājušā gadsimta sākumā viens no valmieriešu un tuvējo pagastu ļaužu iecienītākajiem fotogrāfiem bijis Jānis Sarkangalvis (Sarkangalvs, arī Johann Sarkangalw; 1870-1942). Īstens vidzemnieks: tēvs Jēkabs, smiltenietis, māte Marija Niedrīt dzimusi netālajā Blumenhof, Blomes muižā. Pēc laulībām (1865.) Smiltenē, jaunlaulātie dzīvo pie sievas vecākiem, muižas kalpiem. Tur, 1870. gada ziemas spelgonī, pirmajā februāra dienā, pasaulē nāks dēlēns, kam kristībās dod stipru latviešu vārdu — Jānis.

Tirgus lustes

Rātslaukums pie Sīmaņa baznīcas un pašvaldības ēkas kļuvis par pilsētas centrālo laukumu, atpūtas un andeles vietu. Te notikuši dažādi valmieriešu iecienīti pasākumi. Bet cik paaudzes mērojušas ceļu šurp, lai satiktos, parādot sevi, apskatīt citus, uzzinot pēdējos jaunumus? Jau no viduslaikiem līdz pat 1937. gadam  rātslaukums kalpojis kā vēsturiskā tirgus vieta. Protams, pats atpazīstamākais – slavenais Simjūds, kuru romānā «Valmieras puikas» iemūžinājis rakstnieks Pāvils Rozītis, pamatoti apgalvojot: «Kas nav redzējis Simjūda tirgu, tam nav bijis jaunības». Patiesi, Simjūds līdz pat 1940. gadam bijis lielākais tirgus Ziemeļvidzemē. Tikpat sens kā pati Valmiera. Savu nosaukumu tas ieguvis 1283. gada 28. oktobrī, Svētā Sīmaņa dienā, kad likti pamati dievnamam. Šajā dienā sabrauca tirgotāji no visas plašās apkārtnes ar lauksaimniecības un mājturības ražojumiem, kā arī pircēji no tuvām un tālām vietām. Pa vidu tirgus kņadai gāja vaļā arī dažādas lustes, zīlēšana, burvju mākslinieki, protams, neiztika bez jauniešu īpaši gaidītā karuseļa, kurā varēja izvizināt ņiprās meiteņu skolas audzēknes un smukās pilsētas jaunkundzītes.

Tikai nedēļu iepriekš, 1918. gada 11. novembrī, bija beidzies Lielais jeb, kā to vēlāk sāks dēvēt, 1. Pasaules karš. Latvijas liktenis šūpojās svaru kausos – palikt Krievijas sastāvdaļai vai beidzot kļūt brīvai, neatkarīgai valstij? Arī pašos latviešos nebija vienprātības. Taču tie, kas ticēja, nešaubījās. Nodibinātā Latviešu Pagaidu Nacionālo padome lemj: Latvijai jākļūst patstāvīgai, neatkarīgai valstij!

Tik poētisku apzīmējumu Valmieras pilsētas slimnīcai 1914. gada 18. oktobrī svinīgajā atklāšanas pasākumā veltījis viens no klātesošajiem viesiem. Jāteic, ka to tur bijis vairāki simti, ja neskaita tūkstoti, kas izmantoja iespēju dienu iepriekš «apskatīt jau pilnīgi iekārtoto jauno slimnīcu, izsakot par redzēto savu atzinību» (Valmieras Ziņotājs. Nr. 43., 1914. 25. 10.). Jā, patiesi, namam Bastiona ielā 24, kurā nu darbojas Valmieras veselības centrs, šogad aprit cienījama jubileja. Pirmie simts!

Ar zēna acīm

Vasara bijusi neparasta, atšķirīgāka par jau aizvadītājām. Par tajā piedzīvoto lasāms tolaik vēl zēna, vēlākā IV Saeimas deputāta, sabiedrisko lietu ministra, vidzemnieka Alfrēda Bērziņa (Jēkabs Alfrēds, 1899 - 1977 emigrācijā, ASV), atmiņās (Bērziņš A. Labie gadi. Grāmatu Draugs, 1963.): «Mēnešiem svelmaina saule dedzināja zemi. Debesis nedeva ne pilīti lietus. Laukos labība, nedabūjusi mitruma, ātri sāka dzeltēt. Saules apaļā ripa blāvi mirdzēja kā caur miglu. Bet tā nebija migla. Tie bija dūmi, kas nāca no mežu un purvu ugunsgrēkiem.

J. G. Apinim -155

Pilsētas centrā viena no ielām nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859-1920).