Juris Mūrnieks

Sākšu ar anekdoti, kas varbūt bija īstenība. Kādreiz, vēl padomju laikos, kādā kolhozā vienkārša lauku tantiņa esot jautājusi vietējam partijas sekretāram: «Kas izgudrojis komunismu – komunisti vai zinātnieki?»

Pēdējā laikā par ikdienišķu lietu ir kļuvusi «Latvijas Pasta» darbības aprunāšana un kritizēšana.

Decembra pirmā svētdiena ir noteikta kā atceres diena ar ļoti garu nosaukumu: «Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena».

Novembri saistībā ar notikumiem mūsu valsts vēsturē bieži dēvē par patriotisma mēnesi. 1918. gada 18. novembrī latviešu politiķi spēja uz laiku aizmirst savstarpējās ķildas un vienoties par galveno – neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanu.

Ar jauku laiku, ierastajiem ziedu klēpjiem, atkalredzēšanās prieku, nelielām bailēm pirmklasnieku vidū aizvadīta Zinību diena.

Šajās dienās, kā kurā skolā, ir izlaidumu laiks. Pirmo reizi devīto klašu beidzēji kārtojuši centralizētos eksāmenus. 

Jau nedaudz ilgāk kā gadu masu medijos viena no galvenajām tēmām ir Krievijas karš Ukrainā.

Rītdien, 18. novembrī, atzīmēsim Latvijas simt ceturto dzimšanas dienu. Ja būtu runa par cilvēka mūžu, tad mēs nešauboties teiktu, ka tas ir daudz. Ja runājam par valsti, tad droši vien ne.

Jau vairāk nekā gadu dzīvojam jaunajā Valmieras novadā. Esam pieraduši pie jaunā teritoriālā iedalījuma, pašvaldības institūciju reformām, pārkārtojumiem.

Beidzies salīdzinoši klusais priekšvēlēšanu laiks. Pazudušas politiskās reklāmas masu medijos, autobusu pieturās. Arī mūsu pastkastēs kādu laiku politisko spēku avīzes neredzēsim. 

Klāt 1. septembris. Mūsu sabiedrībā tas saistās ar jauna mācību gada sākumu, Zinību dienu, «portfelīšu svētkiem». Izjūtu gamma šajā dienā visiem iesaistītajiem droši vien ir ļoti dažāda – prieks, neziņa, satraukums, kādam arī bailes.

Šie vārdi no populārās dziesmas kā nekad iepriekš atspoguļo reālo situāciju valstī. Protams, varam cerēt uz globālo sasilšanu un ne tik bargu ziemu.

Vecākā gadagājuma lasītāji, iespējams, kaut nedaudz, atceras 1968. gada notikumus.

1920. gada 11. augustā Rīgā Latvija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu.

Otrdien, 2. augustā, noslēdzās kandidātu sarakstu pieņemšana 14. Saeimas vēlēšanām.

Tālajā 1812. gada 12. jūlijā Rīgas gubernators Magnuss fon Esens deva pavēli nodedzināt Pēterburgas (tagadējo Vidzemes) un daļu Maskavas (tagadējo Latgales) priekšpilsētas.

1940. gada 21. jūnijā Latvija tika pie jaunas valdības. Valsts pēc būtības bija okupēta jau 17. jūnijā, un visu notiekošo kontrolēja no Padomju Savienības iesūtītie emisāri. Nav noslēpums, ka jaunās, «neatkarīgās Latvijas» valdības saraksts tapa PSRS vēstniecībā Rīgā. Sākotnēji to apstiprināja «prezidenta sekretariāts», vēlāk oficiālu akceptu deva Kārlis Ulmanis, kurš turpināja pildīt valsts prezidenta pienākumus.

Tas, ka jaunībā dzīve vienmēr šķiet labāka, ir praktiski neapstrīdams fakts.

Skatoties kalendārā, vajadzētu būt pavasarim. To apliecina arī uzsāktie ielu remonti Valmierā, īpaši Lāčplēša ielas posmā pašā pilsētas centrā. Ja vēl nepaveicas un avārijas dēļ jāpārkārto satiksme Raiņa un Beātes ielas krustojumā, tad sākas jautrība.

Gribot negribot jāpiekrīt, ka Krievija ir valsts, kuru «ar prātu saprast nevar». Vēsturē pēc būtības var būt atšķirīgi viedokļi, taču fakti paliek fakti.