«Beverīnas ceļš» — nacionālās identitātes veidošanai un atpūtai

Au­sek­lim (Krog­zem­ju Mi­kum), brī­vi in­ter­pre­tē­jot Li­vo­ni­jas Hein­ri­ha hro­ni­kas stās­tu (ka­to­ļu pries­te­ri no­mai­not ar vai­de­lo­ti), Be­ve­rī­nas po­pu­lā­rais tēls sā­ka sais­tī­ties ne ti­kai ar po­li­tis­ko vēs­tu­ri, bet arī ar lat­vie­šu sen­ču ga­rī­go kul­tū­ru, tās ko­pē­jiem un uz­tu­rē­tā­jiem — pa­gā­nu pries­te­riem. Lūk, «Be­ve­rī­nas dzie­do­nī» (1876):

Aug­stu, aug­stu

va­ļā lo­gā

Vai­de­lo­tis pa­rā­dās:

Sir­miem ma­tiem,bal­tu bārz­du,

Vai­du kok­les ro­ci­ņā.

Strink­šē­ja kok­les,

Dzie­dā­ja ve­cais,

Igau­ņiem vā­les

Iz ro­kās šļu­ka

Be­ve­rī­na šo­dien ir ļo­ti labs, at­pa­zīs­tams at­slē­gas vārds Lat­vi­jas vēs­tu­res tē­mu po­pu­la­ri­zē­ša­nai. Pe­ri­ods, kad se­nās cil­tis zau­dē­ja sa­vu val­stis­ko ne­at­ka­rī­bu, mi­li­tā­ras vai po­li­tis­kas dar­bī­bas re­zul­tā­tā pa­kļau­jo­ties vā­cu krust­ne­šu oku­pā­ci­jas va­rai, mū­su vēs­tu­rē, it īpa­ši mums pa­šiem — lat­vie­šiem — ir ļo­ti no­zī­mīgs. Tas ir punkts, ku­rā sim­bo­lis­ki mēs at­grie­zā­mies 1918. ga­da 18. no­vem­brī, pa­zi­ņo­jot vā­cie­šiem, krie­viem, ame­ri­kā­ņiem un vi­siem pā­rē­jiem, ka turp­māk dzī­vo­sim pa­ši pēc sa­vas kār­tī­bas un li­ku­ma, pir­ma­jā vie­tā lie­kot mū­su pa­šu in­te­re­ses un va­ja­dzī­bas. Vai un kā mums tas iz­de­vās, — tas ir cits jau­tā­jums.

Attēlā:

TOREIZ. Vi­des aiz­sar­dzī­bas klu­ba un bied­rī­bas «Sau­les koks» rī­ko­tā Vai­da­vas pils­kal­na sa­kop­ša­nas tal­ka 2005. g. ap­rī­lī. Vai­da­vas pa­gas­ta un Ko­cē­nu no­va­da paš­val­dī­ba ne­iz­rā­dī­ja in­te­re­si par sa­bied­rī­bas sa­kop­ta pie­mi­nek­ļa turp­mā­ko uz­tu­rē­ša­nu, lai­kus ne­ti­ka no­pļau­tas at­va­ses, un ta­gad krū­mi at­au­gu­ši vēl bie­zā­ki, pils­kalns tū­ris­tiem ir ne­re­dzams.

Val­te­ra Grī­vi­ņa fo­to