Brīvība un atbildība

- 2.Aprīlis, 2014
Viedokļi
Laikrakstā

Pēdējās dienās plašu rezonansi medijos un sabiedrībā ieguvusi četrsimt Latvijā pazīstamu personību, galvenokārt kultūras un mākslas darbinieku, atklātā vēstule ar aicinājumu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam izvērtēt savas spējas, atbilstību un piemērotību augstajam amatam — sakarā ar valsts pirmās personas neskaidro nostāju Ukrainas krīzes jautājumos.

Izteikumi bija skarbi, iespējams, pat nežēlīgi, taču vispārpieņemtu rakstītu vai nerakstītu pieklājības normu robežās. Vēl tiešāks un asāks bija žurnālists Lato Lapsa — kā vienmēr savpatis, kas izteicienus un apzīmējumus īpaši neizvēlas. Valsts prezidenta kancelejas pārstāvji ar publisku atbildi šoreiz nekavējās. Pagājušajā gadā kādu Vidzemē dzīvojošu ģimeni ar interneta palīdzību sāka tiranizēt tobrīd nezināmi nelabvēļi, sociālajos tīklos vēršoties arī pret nepilngadīgajiem bērniem, un tika atzīta nepieciešamība iejaukties policijai.

Ar ko atšķiras abi gadījumi, ja neņem vērā mērogus? Ar atpazīstamību. Teju vai katrs zinās gadījumus, kad anonīmi komentētāji mēģina padarīt dzīvi bezmaz neizturamu cilvēkam vai interneta informācijas vidi kopumā — par izgāztuvi. Var jau sevi mierināt, ka cilvēki neraksta ar īsto vārdu, tātad neuzticami, bet ar dubļiem vienalga esi apliets. Speciālisti vērtē, ka t.s. žults izgāzēji lielākajā daļā ir sociāli mazaktīvi ļaudis ar zemu pašnovērtējumu, cilvēki, kam nav iespējama pašrealizācija, bet — internets diemžēl pacieš visu.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru