Dāvana pasaulei

Uz aro­du un at­zi­nī­bu

Egils stās­ta, ka vi­ņa dzim­tā pu­se esot Ko­cē­nu pa­gas­tā. Vis­pirms viņš mā­cī­jies vie­tē­jā pa­mat­sko­lā, tad Val­mie­ras Vies­tu­ra vi­dus­sko­lā. Tā­lāk — Jel­ga­vā, Lauk­saim­nie­cī­bas aka­dē­mi­jas Ve­te­ri­nā­ri­jas fa­kul­tā­tē. Ap­jaus­ma par to, ko stu­dēt un kam dzī­vē būt, pie vi­ņa at­nā­ku­si vi­sai ag­ri, mā­co­ties sep­tī­ta­jā kla­sē un ie­tek­mē­jo­ties no mā­sī­cas. Egi­lam ša­jā lau­kos tik cie­nī­ja­mā ve­te­ri­nār­ār­sta aro­dā daudz­kas šķi­tis in­te­re­sants un ba­gāts ra­do­šiem pār­stei­gu­miem. Vēl ne­pie­re­dzē­jis, bet jau ar augst­sko­las dip­lo­mu Egils sā­cis gal­ve­nā ve­te­ri­nār­ār­sta dar­bu kol­ho­zā Kop­so­lis, kas to­laik bi­ja vie­na no spē­cī­gā­ka­jām un saim­nie­cis­ki sa­kār­to­tā­ka­jām kop­saim­nie­cī­bām ra­jo­nā. Pēc trim ga­diem Egi­lu ie­vē­lē­ja par šā kol­ho­za priekš­sē­dē­tā­ju. Lat­vi­jā drīz vien klāt bi­ja at­mo­da un īpa­šu­mu pār­ska­tī­ša­na. Ne viens vien vēl at­ce­ras, kā Egils at­sa­cī­jies da­līt un pār­da­līt man­tu, ko pats ne­bi­ja sa­strā­dā­jis. Vēl vai­rāk — vi­sas sa­vas pa­jas viņš at­stā­jis kol­ho­zam.

Egils iz­vei­do­ja pri­vāt­prak­si ve­te­ri­nā­ra­jā me­di­cī­nā. To, ar­vien vēl ap­gūs­tot jau­nā­ko un pro­gre­sī­vā­ko sa­vā no­za­rē, viņš jo­pro­jām sek­mī­gi tur­pi­na. Dau­dzi ap­gal­vo, ka Egils Jui­ti­no­vičs ar sa­vu no­va­to­ris­ko pie­eju kļu­vis par vie­nu no zi­no­šā­ka­jiem un lauk­saim­nie­ku vi­dū cie­nī­tā­ka­jiem ve­te­ri­nār­ār­stiem Lat­vi­jā. Ar vi­ņa prak­ti­ķa pie­re­dzi, prak­tis­kiem pa­do­miem un kon­sul­tā­ci­jām ne vie­nā vien lau­ku saim­nie­cī­bā ir sākts saim­nie­kot dros­mī­gāk, mo­der­nāk un augst­ra­žī­gāk. Par to arī zem­nie­ku vi­dū ir ie­man­to­ta cie­ņa un uz­ti­cē­ša­nās.