Donkihots pret Minhauzenu

- 10.Septembris, 2010
Viedokļi
Laikrakstā

Lato Lapsam, laižot tautā "skandalozos" un "sensacionālos" Aināra Šlesera atmaskojumus, nāksies kārtējo reizi pārliecināties, ka viņš ir saucēja balss tuksnesī. Viedoklis par "buldozeru" nemainīsies ne tiem, kas viņu nīst, ne arī tiem, kas cer piedzīvot enerģisko solījumu piepildīšanu. Vieni tāpat nebalsos, otri tāpat nobalsos.

Steigšus rakstītā un tāpēc smagi lasāmā grāmata "Šofera dēls Minhauzens" tomēr dod svarīgu mācību Latvijas sabiedrībai: tukši tenkot esam varoņi, bet, kad mums liek galdā patiesību, sākas panika. Ir jau par ko: izrādās, ka viena politiska spēka līdera tuviem radiniekiem, tēvam un brālēnam, bijušas lielas problēmas ar garīgo veselību. Jā, tās vairs nav pikantas baumas, par ko paķiķināt pie kafijas tases. Mēs mulstam, jūtamies neērti un sākam apgalvot, ka ne jau tādu patiesību gribējām. Pat trešdienas preses konferencē, kurā Lapsu izvaicāja cunftes kolēģi, netrūka pārmetumu: kā jutīsies Šlesera sieva un dēli; pats viņš nevar atbildēt par to, ka tēvs neprātā izdarījis noziegumu...

Komentāri
Pievienot komentāru