Dzimuši vienā dienā

Attēlā:

DVĪŅI — JUBILĀRI. Vi­lis Krū­miņš (no krei­sās) un Pā­vils Krū­miņš da­žas die­nas pirms lie­lās ju­bi­le­jas mā­jā Val­mie­rā.

Dvī­ņi dzi­mu­ši Ren­cē­nu pa­gas­ta «Krū­mi­ņos» — tē­vam pie­šķir­ta­jā ze­mē par ilg­ga­dī­gu strā­dā­ša­nu pie saim­nie­ka —, kur no nul­les vei­do­ta jaun­saim­nie­cī­ba. Mā­jas un saim­nie­cī­bas ēku būv­nie­cī­bai bi­ja jā­ņem aiz­de­vums. Vieg­li ne­gā­ja.

Mā­tes pir­mais vīrs kri­tis ka­rā, bet dvī­ņu tēvs no­mi­ris, kad pui­kām bi­ju­ši ti­kai trīs ga­di. Mā­te vie­na uz­au­dzi­nā­ju­si čet­rus dē­lus, un brā­ļiem bi­jis daudz jā­strā­dā. — Esam dzi­mu­ši Zir­ga ga­dā, lai­kam tā­dēļ vi­su dzī­vi jā­velk ve­zums, — jo­ko dvī­ņi. Ta­ču grū­tī­bas sa­vā zi­ņā nā­ku­šas par la­bu. Vi­lis at­zīst, ka sma­gie ap­stāk­ļi ra­dī­ju­ši vē­lē­ša­nos dzī­vi uz­la­bot. Un viens no vei­diem, kā tikt pie la­bā­kas dzī­ves, bi­ja ie­gūt iz­glī­tī­bu. Vi­lis pa­bei­dzis vi­dus­sko­lu Val­mie­rā, ie­stā­jies Lauk­saim­nie­cī­bas aka­dē­mi­jas Mež­saim­nie­cī­bas fa­kul­tā­tē. Pā­vi­lam nā­cies mā­jās tur­pi­nāt ze­mes dar­bus, jo mā­tei li­cies, ka Vi­lis vai­rāk ten­dēts uz mā­cī­bām.

— Kad sā­kās ko­lek­ti­vi­zā­ci­ja, kļu­vu kol­ho­zā par pos­mi­nie­ku, bet ru­de­nī aiz­gā­ju uz Smil­te­nes teh­ni­ku­mu mā­cī­ties par ve­te­ri­nā­ro feld­še­ri. Ot­rā mā­cī­bu ga­da sā­ku­mā ma­ni ie­sau­ca die­nes­tā, te­pat di­vī­zi­jā Lat­vi­jā. Die­nē­ju trīs ga­dus, starp ci­tu, ko­pā ar «Lies­mas» bi­ju­šo re­dak­to­ru Vi­li Lie­pi­ņu. Viņš strēl­nie­ku ro­tā, es mīn­me­tē­jos. Ģe­dovš­či­nas ne­bi­ja, dre­sū­ra gan. Vēl ta­gad no rī­tiem iz­pil­du fi­zis­kos vin­gri­nā­ju­mus, — stās­ta Pā­vils.

Vi­lim die­nēt ne­iz­nā­cis, mi­li­tā­ro ap­mā­cī­bu viņš ap­gu­vis ka­ra ka­ted­rā un augst­sko­lu ab­sol­vē­jis jau­nā­kā leit­nan­ta pa­kā­pē, ie­skai­tīts re­zer­ves virs­nie­kos.

Pā­vils: — Pēc die­nes­ta, bi­ja jā­iz­šķi­ras — strā­dāt kol­ho­zā vai mā­cī­ties. At­griez­ties kol­ho­zā li­kās ne­pie­ņe­ma­mi. Vie­nī­gā ie­spē­ja mā­cī­ties bi­ja, sā­kot strā­dāt pil­sē­tā. Ma­ni uz­ai­ci­nā­ja kom­jau­nat­nes, tad par­ti­jas dar­bā. Sā­ku mā­cī­ties ne­klā­tie­nē. Pa­tie­sī­bā vi­su mū­žu es­mu bi­jis ne­klāt­nieks, tā pa­beig­ta vi­dus­sko­la, augst­sko­la un par­ti­jas sko­la. Arī ta­gad vēl pa­mā­cos. Jā­iz­la­sa, kas in­ter­ne­tā rak­stīts, jā­prot kaut kas no an­gļu va­lo­das — mē­ģi­nu to ap­gūt ar vārd­nī­cas un in­ter­ne­ta pa­lī­dzī­bu.

Pā­vils Krū­miņš cil­vē­kos vien­mēr aug­stu vēr­tē­jis zi­nā­ša­nas, pras­mi, cil­vē­cī­bu, ko­rek­tu­mu. Gan per­so­nis­ki, gan dar­bā mek­lē­ti cil­vē­ki, kas spēj ie­dves­mot ci­tus. — Jo­pro­jām at­ce­ros lie­tiš­ķos, cil­vē­cis­kos, spē­jī­gos da­žā­dās no­za­rēs, kam rū­pē­ja ko­lek­tī­va un ra­jo­na sa­snie­gu­mi: lauk­saim­nie­ki Jā­nis Ra­gai­nis, An­sis Li­ezers, Vis­val­dis Sku­jiņš, Oļ­ģerts Jost­sons, rūp­nie­cī­bā mans pir­mais sko­lo­tājs un pa­raugs Ro­berts Jū­ra, Kār­lis Ško­ba, Pā­vils Me­žals, me­di­cī­nā Ul­dis Lau­cis. Ne­va­ru ne­pie­mi­nēt arī ra­jo­na iz­pild­ko­mi­te­jas priekš­sē­dē­tā­ju Jā­ni Dun­du­ru. Šķiet, ka vai­rāk bi­ju dip­lo­māts, starp­nieks un at­pū­tas or­ga­ni­zē­tājs, lai ko­lek­tī­vā, no­za­ru mi­nis­tri­jās, Valsts plā­nā un Mi­nis­tru pa­do­mē po­zi­tī­vi vēr­tē­tu un mak­si­mā­li at­bal­stī­tu val­mie­rie­šus. Starp ci­tu, bi­ju vie­nī­gais ie­dzim­tais šīs ra­jo­na or­ga­ni­zā­ci­jas va­dī­tājs. Po­li­tis­kā sis­tē­ma jau bi­ja da­ļē­ji de­mok­ra­ti­zē­ju­sies un li­be­ra­li­zē­ju­sies. Va­dī­tā­ju un teh­nis­ko va­dī­tā­ju ama­tos iz­ņē­mu­ma kār­tā va­rē­ja strā­dāt arī bez­par­ti­jis­kie, vā­cu ar­mi­jas gai­sa aiz­sar­dzī­bas pa­līg­die­nes­tā iz­die­nē­ju­šie, le­ģi­o­nā­ri un aiz­sar­gu at­va­ses. Ma­nis iz­vir­zī­ša­na ša­jā ama­tā bi­ja vai­rā­ku ne­jau­šī­bu sa­kri­tī­bas, ne re­vo­lu­ci­o­nā­rās pa­gāt­nes un pa­zī­ša­nās aug­stā­ka­jās ap­rin­dās re­zul­tāts.

Pa kar­je­ras kāp­nēm Pā­vils Krū­miņš uz­kā­pa līdz re­pub­li­kas ko­ope­rā­ci­jas priekš­sē­dē­tā­ja ama­tam, tad se­ko­ja kri­tiens: — Lauk­saim­nie­cī­bas teh­ni­kas re­zer­ves da­ļu sa­gā­des in­te­re­sēs reiz kā­dam lie­lam Mas­ka­vas priekš­nie­kam va­ja­dzē­ja no­or­ga­ni­zēt bez­ap­mak­sas so­mu pir­ti. Iz­rā­dī­jās, ka vi­sas ce­ļa­zī­mes viņš gla­bā­jis sei­fā, un pēc sep­ti­ņiem ga­diem, kad vi­ņu pār­bau­dī­ja, at­ra­da arī Val­mie­ras ra­jo­na kol­ho­za «Drau­dzī­ba» pa­vad­zī­mi. Ti­ka no­skaid­rots pirts or­ga­ni­zē­tājs. Ma­ni iz­slē­dza no par­ti­jas, zau­dē­ju ama­tu. Ma­ni ne­tie­sā­ja, bet div­reiz nā­cās braukt uz no­pra­ti­nā­ša­nu Mas­ka­vā. Tad kļu­vu par in­že­nie­ri elek­tri­ķi, par ko arī bi­ju mā­cī­jies. Strā­dā­ju Latv­ener­go, ener­ģē­tis­kās celt­nie­cī­bas tres­tā SIA «Lat­vi­jas ener­go­celt­nieks». Uz­kal­po­jos no in­že­nie­ra līdz ko­merc­di­rek­to­ram un at­pa­kaļ. Pē­dē­jos pie­cus ga­dus dzī­vo­ju Val­mie­rā, no­dar­bo­jos ar dārz­ko­pī­bu (šo­ru­den iz­au­dzē­ti pa­dsmit skais­ti ķirb­ji) un puķ­ko­pī­bu.

Vi­lis vi­su mū­žu bi­jis mež­saim­nieks, strā­dā­jis par mež­zi­ni Mā­lu­pē, par Alūk­snes MRS gal­ve­no in­že­nie­ri un di­rek­to­ra viet­nie­ku, tad Stren­ču MRS, Maz­sa­la­cas gal­ve­nā mež­zi­ņa ama­tā. 2005. ga­dā Vi­lim Krū­mi­ņam pie­šķir­ta bal­va «Par mū­ža ie­gul­dī­ju­mu». Kaut pirms div­des­mit ga­diem viņš va­rē­ja aiz­iet ofi­ci­ā­lā at­pū­tā un da­žus ga­dus mē­ģi­nā­ja ie­jus­ties pen­si­o­nā­ra lo­mā, ak­tī­vais mež­ko­pis strā­dā par ie­cir­kņa meis­ta­ru a/s «Lat­vi­jas Valsts me­ži» Aus­trum­vid­ze­mes mež­saim­nie­cī­bas ot­ra­jā Stren­ču me­ža ie­cir­knī, ir aiz­rau­tīgs fo­to­grāfs un ko­lek­ci­o­nārs.