Dzīvi bagātu dara bērni

- 9.Maijs, 2013
Viesis
Laikrakstā

Šosvētdien — Mātes diena. Mammas ir tik dažādas, bet katram savējā ir tā pati mīļākā. Ingu Āboliņu par savu mammīti sauc 11 bērni. Vecākajam jau 23 gadi, mazākajam astoņi. Nokļūstot Valmieras pagasta «Libertos», acis žilbst no bagātības. No īstuma. Viens mans miljons, otrs, trešais, tā skaita Inga, kad bērni nāk pāri pļavai, atgriežoties pēcpusdienās no skolas. Viņa smej, ka savās dzimtas mājās ir īsta miljardiere, jo ne jau monētu šķindoņā ir spēks, bet ģimenē.

Tāds košums. Ģimene ir mīlestība. Reta reize, ka visi Āboliņi ir kopā, bet šajā bildē ir. No kreisās: Jēkabs, Andris, mamma Inga, Anna, Jūlija, tētis Gints, Dāvids, Māris, Estere, Samuēls, Elizabete, Pāvils. Attēla priekšpusē mammai pie rokas mazākā atvasīte Lilija.

Foto no personīgā arhīva

— Bērni ir vislielākā vērtība. Nekā cita jau man nav, jo viss ir zūdošs. Tāds ir dzīves likums. Bērni ir tas, kas paliek, dzīvo, par viņiem ir vislielākais prieks. Man sapnis bija stipra ģimene, un tas ir piepildīts.Jauna mamma un paaugušies, pieauguši bērni. Saki, kā jaunībā, pēc skolas, tiek izdarīta izvēle — būšu daudzbērnu mamma?— Nezinu. Dzīves pamatā ir sapņi un ilgas. Man vienmēr gribējies būt mammai. Zināju, ja pašai bērnu nebūs, ja nesatikšu labu vīru, tad man tik un tā būs trīs bērni. Domāju, ka paņemšu no bērnunama. Taču satiku labu, gādīgu cilvēku. Ar Gintu apprecējāmies. Kad bija piedzimuši četri dēli, vēlējāmies meitu. Piedzima. Un tad arī visi pārējie. Tā bija mūsu izvēle, jo mūsu dzīve ir balstīta ticībā. Dzīvojat paļāvībā....— Esmu domājusi tā — Dievs ir mūsu dzīves gleznotājs, arhitekts. Katrā domā, iecerē lūdzu viņa palīdzību. Lūdzu par ģimeni, par bērniem. Ne jau viegli vienmēr iet, nebūt ne. Bet krāsaini. Jādomā, jādzīvo radoši, kad ar ikdienību jātiek galā. Ir rūpes, bet kuram tad nav? Un mums sanāk. Viss sanāk. Vārdiņu sanāca saki apbrīnojami bieži. Sanācis gan torti uzcept, gan bērnus apadīt.— Redzi tos akmens sētas stabus? Tie ir mani... Vajadzēja vien cementu, smiltis un manu darbu. Jā, laukakmenīšus vajag, bet tie jau ir visapkārt. Vīrs teica: ja vēlies, tad ķepini. Darīju. Un sanāks mums kārtīgs žogs. Man patīk te būt. Esmu lauku meitene. 43 gadus esmu šajā mājā nodzīvojusi, piedzimu, bērnība pagāja, un priecājos, ka te aug mūsu bērni. Tepat blakus, tur zemāk aiz mājas stūra, ir pirtiņa, tā pāri ir kūts. Jā, ir mums lopiņi. Nu, kas nu par saimniekošanu, bet ir divas govis, vistiņas, zosis. Jā, tur tās olas visām jubilejas tortēm. Uz bērnu dzimšanas dienām cepu lielās, vārda dienās mazākas. Mums katru mēnesi ir pašiem savi svētki. Nekādus priekus pat nevajag izdomāt.Bet saka: bērni un lopiņi piesien mājai. Nekad nav gribējies izrauties? — Vairāk laika sev ir tiešām vien pēdējos pāris gadus, kad arī mazā Lilija jau paaugusies, sāka iet skolā. Tādas brīvības man nekad nav bijis, bet... nezinu... Man patīk mana dzīve. Arī tad, kad bērni dzima, pa starpiņai, es vienmēr centos pastrādāt algotu darbiņu, biju kolektīvā. Pašlaik vadāju mazākos uz skolu un atpakaļ, sakopju māju, kūti. Ir citi pienākumi. Nē, garlaicīgi man nekad nav. Man gribas pa dzīvi iet priecīgai, pateicīgai, tāpēc negaužos. Tagad raugos — pienenes ziedēs. Kā man tad patīk kult sviestu! Tieši maijā tas ir dzeltens, dzeltens.

Komentāri
Pievienot komentāru