Dzīvniekiem ir jāļauj izdzīvot

Attēlā:

LŪGUMS. Vis­grū­tāk dzi­ļa­jā snie­gā iz­dzī­vot ir stir­nām, tās it kā lūg­tin lūdz cil­vē­kus vi­ņas pa­sar­gāt, vis­pirms jau no klai­ņo­jo­ša­jiem su­ņiem.

Mež­zi­ņiem ir uz­dots uz lai­ku at­bil­sto­ši vie­tē­jai me­te­o­ro­lo­ģis­ka­jai si­tu­ā­ci­jai kon­tro­lē­ja­ma­jās me­dī­bu pla­tī­bās ne­ka­vē­jo­ties aiz­liegt dzi­nēj­me­dī­bu rī­ko­ša­nu un par to in­for­mēt me­dī­bu tie­sī­bu lie­to­tā­jus un virs­mež­nie­cī­bu.

Tā kā kri­tis­ki ne­lab­vē­lī­gi snie­ga ap­stāk­ļi ir tie­ši me­dī­ja­miem dzīv­nie­kiem, Valsts me­ža die­nests no­rā­da, ka šā­dos ap­stāk­ļos rī­kot me­dī­bas ar dzi­nē­jiem vai trau­cē­ša­nu ir pret­ru­nā ar Me­dī­bu li­ku­mu, ku­rā no­teik­ti me­dī­bu re­sur­su iz­man­to­ša­nas pa­mat­prin­ci­pi (6. pants. «Me­dī­bu re­sur­si iz­man­to­ja­mi tā, lai no­dro­ši­nā­tu me­dī­ja­mo dzīv­nie­ku su­gu po­pu­lā­ci­ju, ge­no­fon­da un me­dī­ja­mo dzīv­nie­ku ap­dzī­vo­tās vi­des aiz­sar­dzī­bu un sa­gla­bā­ša­nu».), kā arī par ne­li­ku­mī­gām tiek at­zī­tas me­dī­bas, kas no­tiek ap­stāk­ļos, «kad dzīv­nie­ki glāb­jas no da­bas ka­ta­stro­fām». (Me­dī­bu li­ku­ma 24. pan­ta 1. da­ļas 6. punkts).

Lē­mums par dzi­nēj­me­dī­bu aiz­lie­gu­mu pie­ņemts arī, lai tik­tu ie­vē­ro­tas sa­bied­rī­bas in­te­re­ses par me­dī­ja­mo dzīv­nie­ku aiz­sar­dzī­bas un lab­tu­rī­bas pra­sī­bu no­dro­ši­nā­ša­nu, kas īpa­ši at­tie­cas uz tām su­gām, kam 2010./2011. ga­da se­zo­nā jau bei­dzies me­dī­bu ter­miņš.

Ja me­te­o­ro­lo­ģis­ka­jā si­tu­ā­ci­jā būs pār­mai­ņas, tad šo aiz­lie­gu­mu mež­zi­nis var at­celt, ti­kai tā­dā ga­dī­ju­mā par aiz­lie­gu­mu at­cel­ša­nu ir jā­in­for­mē Valsts me­ža die­nes­ta me­dī­bu da­ļa.

Valsts me­ža die­nes­ta me­dī­bu da­ļas va­dī­tājs Jā­nis Ozo­liņš arī ai­ci­na ie­dzī­vo­tā­jus, ņe­mot vē­rā snie­ga ap­stāk­ļu ra­dī­to ne­lab­vē­lī­go si­tu­ā­ci­ju, at­tu­rē­ties bez no­piet­nas va­ja­dzī­bas do­ties uz me­žu, lai lie­ki ne­trau­cē­tu un ne­tram­dī­tu me­ža dzīv­nie­kus (bē­got dzīv­nie­ki ie­lūzt ap­le­do­ju­ša­jā snie­gā, tas ar asa­jām ma­lām trau­mē dzīv­nie­kiem kā­jas). Īpašs lū­gums, pat pra­sī­ba ir su­ņu īpaš­nie­kiem — it se­viš­ķi lau­ku te­ri­to­ri­jās — ne­ļaut su­ņiem (arī tad, ja tiem uz­lik­ti uz­pur­ņi) brī­vi skrai­dīt pa me­žu vai tā tu­vu­mā, lai ne­tik­tu dze­nā­ti me­ža dzīv­nie­ki.

Zie­meļ­vid­ze­mē jau dau­dzi med­nie­ku ko­lek­tī­vi cit­kārt me­dī­bās pa­va­dā­ma­jās brīv­die­nās ta­gad ved uz me­žu zvē­riem ba­rī­bu, iz­vie­to to pla­šās, no bie­zā snie­ga at­brī­vo­tās pla­tī­bās. Sa­vu­kārt ie­ro­čus med­nie­ki so­la vērst gal­ve­no­kārt pret klai­ņo­jo­šiem su­ņiem. Šā­du so­du acīm­re­dzot pel­na arī da­ži pri­vāt­mā­ju it kā sar­gi, kas pa­lais­ti sav­va­ļā un ša­jās die­nās tren­kā stir­nas Gauj­ma­lā pie Da­li­ņiem.