Ikvienu rīcību var izskaidrot

— Kā no spor­tis­tes iz­nā­ca ad­vo­kā­te?

— To, ka gri­bu būt ju­ris­te, zi­nā­ju sen. Ie­spē­jams, tā­dēļ, ka man pa­tīk viss, kas sais­tīts ar lo­ģis­ko do­mā­ša­nu, lē­mu­mu pie­ņem­ša­nu.

— Dro­ši vien arī ma­te­mā­ti­ka la­bi pa­de­vās?

— Tais­nī­ba. Ar lie­lu prie­ku at­ce­ros sa­vus sko­lo­tā­jus, se­viš­ķi no pa­mat­sko­las un arī no Mur­jā­ņiem, kur man ma­te­mā­ti­ku mā­cī­ja sko­lo­tā­ja Rū­dol­fa — Il­zes Rū­dol­fas mam­ma. Bet tā ir — vai nu šis priekš­mets vai nu pa­tīk vai ne­pa­tīk.

Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Ju­ri­dis­ka­jā fa­kul­tā­tē ie­stā­jos ar do­mu, ka ne­kad ne­bū­šu ne pro­ku­ro­re, ne ties­ne­se. Vē­lē­jos kļūt par ad­vo­kā­ti. Bet ties­lie­tu sis­tē­mu la­bi pār­zi­nu, jo jau pa­ra­lē­li stu­di­jām strā­dā­ju Rī­gas ra­jo­na tie­sā gan par darb­ve­di, gan par sē­žu sek­re­tā­ri, tad īsu lai­ku arī pro­ku­ra­tū­rā. Pēc tam 12 ga­dus bi­ju ju­ris­te Val­mie­ras stik­la šķied­ras rūp­nī­cā, bet nu jau vai­rāk ne­kā 20 ga­dus es­mu ad­vo­kā­te. 2000. ga­dā Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē es­mu ie­gu­vu­si arī so­ci­ā­lo zi­nāt­ņu ma­ģis­tra grā­du tie­sī­bu zi­nāt­nē.