Ja nemāki — dari, un darbs iemācīs darāmo
Tūja. Šalc jūra. Gaisā jau jūtama rudens elpa. Ceļš gar bijušo ķieģeļu cepli aizvijas līdz ģimenes mājai, ko savulaik jūras krastā paši uzcēla valmierieši ANITA un VENTIS VĪKSNAS. Pilnās puķu vāzes lielajā saimes istabā vēl vēsta par nesen svinētajām abu zelta kāzām. Tās ar lielu cieņu bija noorganizējuši Vīksnu bērni un krustmeita. Zelta pāris: skolotāja Anita ar 45 gadu pedagoģiskā darba stāžu un Ventis — inženieris enerģētiķis ar 44 darba gadu uzticību ZET.
Par taureņiem vēderā
Anitas dzimtā puse ir Dikļi. Viņa piedzimusi nevis slimnīcā, bet gan Uplīču mājā. Tur ar jaunāko māsu Rudīti pavadīta bērnība. Mācības — Dikļu septiņgadīgajā skolā. Tālāk ceļš uz Valmieru. Anita atceras: — Grupa diklēniešu mācības izlēmām turpināt Valmieras Viestura vidusskolā. Dzīvojām internātā. Bijām leģendāra klase. Klases audzinātāja bija latviešu valodas skolotāja Tamāra Cinberga. Tolaik Viesturos strādāja sirdsgudri skolotāji, kas jauniešiem deva ne tikai obligātās zināšanas, bet arī dzīves gudrības. Rudens darbi kolhozos, ekskursijas smagajās automašīnās pa Latvijas un Igaunijas skaistākajām vietām saliedēja klases kolektīvu. Skolotāja Zigurda Ķestera vadībā stāvējām pie teātra Sprīdītis dzimšanas. Sākām ar eļļotās grīdas beršanu. Reizēm skolotājs uzšāva ar slotu, ja nebija labi padarīts darbs. Šuvām tērpus, reizēm sadurstot pirkstus līdz asinīm. Mana pirmā loma bija lugā Akmens zieds, kur atveidoju Varakalna saimnieci. Skolotāja Vija Damberga savukārt dresēja mūs tautas deju soļos. Pamēģināju spēkus arī sportā, bet tas man negāja pie sirds. Vēl tagad, ieraugot ozolu aleju uz mīļo Viesturskolu, vēderā uzdejo taureņi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv