Joprojām pediatre sirdī un dvēselē

7.Marts, 2013
Viesis
Laikrakstā

Tā par sevi teic šodienas Liesmas viešņa. Viņu pazīstu visus 30 gadus, kopš dzīvoju Valmierā. Sākumā kaimiņiene Apiņielas kvartāla blakus mājā un mūsu ģimenes abu bērnu dakterīte, vēlāk jau ģimenes ārste, kas dzīvo vienā, bet strādā otrā Valmieras malā — ŅINA GAILĪTE. Skaidrs, ka savā starpā abi nejūsosim.

Vai tik tev nebija tuvi radi Baltkrievijā, varbūt vispār esi baltkrievu meitene?

Nēēē! (Sāk smieties.) Latviešu meitene, dzimusi Kurzemē. Mana mamma gan dzimusi Smoļenskā latviešu sādžā. Viņas senči esot dzīvojuši Annas muižā Vīna kalnos, bet 20. gadsimta sākumā no Latvijas izbraukuši uz Krieviju brīvas zemes meklēt. Mans audžutēvs gan no Baltkrievijas.

Kāpēc izlēmi mācīties par ārsti, pie tam vēl specializējoties tik sarežģītā jomā kā pediatrija? Cik gadus jau strādā savā profesijā?

(Koķeti.) Neteikšu! Godīgi sakot, rakstīju papīru mācīties par medmāsu, bet mūsu Bērzes vidusskolas māsiņa, kas kārtoja absolventiem visus veselības dokumentus uz augstskolu, vienkārši pārlaboja un uzrakstīja — Rīgas Medicīnas institūts! Tā teikt, izlēma manu dzīves ceļu... Pirmajā gadā iestājeksāmenos nenoliku savu mīļāko un drošāko priekšmetu — ķīmiju. Pati gan uzskatīju, ka tikai divas formulas esmu sajaukusi! Nākamajā gadā iestājos. Kāpēc pediatrs? Man tas šķita sirdij tuvāks.

Kapitālisms atnāca ar pārmaiņām arī medicīnā. Viegli vai grūti bija no bērnu dakterītes pārkvalificēties par ģimenes ārsti?

Manuprāt, Valmierā biju viena no pirmajiem pediatriem, kas pārlēca tajā vilcieniņā, pārējie vēl palika. Tolaik bija tendence doktorātus izvietot mikrorajonos, arī mani aizcēla tuvāk tautai — uz Burkānciemu, kopš 1982. gada kopā ar dakteri Dunkuru tur strādājām. Pārmācījos kursos par ģimenes ārsti, taču sirdī un dvēselē joprojām esmu pediatre! Jā, sākumā jau nemaz tik viegli man negāja...


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru