Kad prasības neatbilst iespējām

Tie­sa gan, par pār­e­ju uz elek­tro­nis­kās de­kla­rē­ša­nās kār­tī­bu ru­nā­jām jau vis­maz di­vus ga­dus. Lie­lie zem­nie­ki jau sen to sek­mī­gi da­ra, vi­ņi tam al­go mā­cī­tus grā­mat­ve­žus. Ma­zie dzī­vo dzi­ļā­kos lau­kos, bet ar jau­na­jām teh­no­lo­ģi­jām tur diem­žēl ne viss vēl ir vē­la­ma­jā lī­me­nī. Kad sev mē­ģi­nā­ju sa­ņemt elek­tro­nis­ko pa­rak­stu, nā­cās vien lūgt VID kon­sul­tan­ta pa­lī­dzī­bu. Ko­pī­gi no­strā­dā­jām gan­drīz pus­stun­du — in­ter­nets pie mums vi­su velk kriet­ni lē­nāk. Pro­blē­ma ir arī kva­li­ta­tī­vu mo­bi­lo sa­ka­ru no­dro­ši­nā­jums, man tos ne­zin kā­dēļ trau­cē igau­ņi. Vai ir nor­mā­li, ka zem­nie­kam, kār­to­jot pa mo­bi­lo tāl­ru­ni pro­duk­ci­jas re­a­li­zā­ci­jas da­rī­ju­mu, jā­at­vai­no­jas sa­dar­bī­bas part­ne­ri, jā­skrien lau­kā no mā­jas un jā­mek­lē uz­tver­ša­nas zo­nai pie­mē­ro­tā­kā vie­ta? Zem­nie­ku saim­nie­cī­bai, kas at­ro­das tā­dā kā ie­pla­kā, spe­ci­ā­lis­ti bez­ce­rī­gi pa­zi­ņo: — Pie­do­diet, bet jums nāk­sies iz­tikt bez in­ter­ne­ta.