Labā "skolas atslēdziņa"

Tā AINU JANSONI Jaun­burt­nie­ku pa­mat­sko­lā go­dā kā sko­lo­tā­ji, tā bēr­ni, steig­šus pie­bil­stot, ka sir­mā sko­lo­tā­ja, bi­ju­sī ilg­ga­dē­jā di­rek­to­re esot vi­ņu la­bais ga­riņš. Ne ti­kai tā­pēc, ka jau seš­des­mit ga­dus dzī­vo sko­lā un ik rī­tu uz au­to­bu­sa pie­nāk­ša­nas lai­ku at­slēdz sko­las dur­vis un ir ko­pā ar vi­siem gan sko­las prie­kos, gan bē­dī­gā­kos brī­žos, bet ša­jos vār­dos ie­ko­dē­ta dās­nā­kā ba­gā­tī­ba — bi­ju­šo un ta­ga­dē­jo au­dzēk­ņu cieņ­pil­nā at­tiek­sme par sko­lo­tā­jas mī­ļu­mu un ti­cī­bu kat­ram sko­lē­nam.

Attēlā: AINA JANSONE: — Kad sa­tie­ku bi­ju­šos au­dzēk­ņus vai ko la­bu iz­la­su par vi­ņiem avī­zē, jū­tos kā sep­tī­ta­jās de­be­sīs. Un te, sko­lā, jū­tos kā lie­lā ģi­me­nē. Mī­ļi un la­bi.