Latvijai
Sonora Vaice kādā intervijā teikusi: «Ja kādam ir slikti un tev ir iespēja palīdzēt — palīdzi. Ja tu redzi, ka viņš neņem to palīdzību pretī, nebāzies virsū. Tas ir viņa mācīšanās process.»
Laiku pa laikam prātoju par šāda uzskata vai atziņas (nav jau pirmā reize, kad to, dažādi pateiktu, lasu vai dzirdu; kaut ko tamlīdzīgu esmu atradis pat ājurvēdisku zinību literatūrā) attiecināmību uz savām vēl nesenām tik apjomīgām, manu laiku, enerģiju un arī naudas līdzekļus paģērošām nacionālpatriotiskām aktivitātēm un dažkārt iedomājos: varbūt es tiešām gribu pārāk daudz no manas tautas? Varbūt es tai vēlos dot vairāk, nekā tai nepieciešams vai tā to vēlas (tā nepatīk tas vārdiņš mēles galā — «pelnījusi»...)? Varbūt tiešām «nav vērts»?!
Taču atkal un atkal saprotu un secinu: manas tautas kā koka organisms ir tik nevesels, ka bieži nav jēgas ņemt galvā tās negatīvās un destruktīvās domas un vārdus, kuras šis sāpju pārmāktais organisms kā nemaņā izkliedz... NEDRĪKST NE MIRKLI PĀRTRAUKT PALĪDZĒT SAVAI TAUTAI! Nedrīkst nolaist rokas katru reizi, kad par savu labi domāto palīdzību saņem nevis pateicību, bet varbūt pat tiek iespļauts Tavā palīdzēt gribošajā saujā!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv