Lielākā kļūda — neprotam sarunāties

— To­laik sa­bied­rī­bā vir­mo­ja do­ma, ka kaut kas ir jā­mai­na, jā­rī­ko­jas. Mēs ar vī­ru kā pa­ras­ti ie­lē­cām pē­dē­jā vil­cie­nā, sā­kot sa­vu biz­ne­su, kas bi­ja sais­tīts ar vai­rum­tirdz­nie­cī­bu un ma­zum­tirdz­nie­cī­bu. Li­kās, ka, vei­do­jot uz­ņē­mēj­dar­bī­bu uz cil­vē­cis­kiem prin­ci­piem, res­pek­tē­jot, ka aiz kat­ra dar­bi­nie­ka ir ģi­me­ne, pro­blē­mu ne­būs. Kad Lat­vi­jā ie­plū­da ār­zem­ju in­ves­tī­ci­jas un ra­dās lie­lo vei­ka­lu tīk­li, sa­pra­tām, ka esam ti­kai mazs pu­tek­lī­tis ša­jā lie­la­jā ak­me­ņu lau­kā, ka pa­tie­sī­bā mums nav lī­dzek­ļu, lai iz­tu­rē­tu kon­ku­ren­ci un at­tīs­tī­tu biz­ne­su. Darbs līdz vē­lai nak­tij tur­pi­nā­jās mā­jās, jo bi­jām at­bil­dī­gi par sa­viem cil­vē­kiem, lai vi­ņiem bū­tu darbs un mai­ze ģi­me­nei. Kad bi­ja ie­gul­dī­ti vi­si ie­spē­ja­mie re­sur­si un sa­pra­tām, ka turp­māk cie­tī­sim ti­kai zau­dē­ju­mus, biz­ne­su lik­vi­dē­jām. Var­būt va­rē­jām cī­nī­ties, to­mēr la­bi vien ir, ka tas viss ir bei­dzies, ka nak­tīs vien­kār­ši var at­pūs­ties. Arī no lie­lās at­bil­dī­bas, ka tev jā­do­mā ne ti­kai par se­vi un sa­vu biz­ne­su, bet arī par ta­jā ie­sais­tī­ta­jiem cil­vē­kiem.

Es gan uz­ņē­mēj­dar­bī­bā bi­ju ti­kai ak­tī­vis­te, jo pa­ra­lē­li strā­dā­ju dār­zi­ņā un, sa­pro­tot, ka ar jau ie­gū­to iz­glī­tī­bu un ie­spē­jām nav ie­spē­jams no­dro­ši­nāt ģi­me­ni, tur­pi­nā­ju mā­cī­bas «At­tīs­tī­bā», Lat­vi­jas Valsts uni­ver­si­tā­tē ma­ģis­tran­tū­rā, lai ie­gū­tu mūs­die­nī­gu so­ci­ā­lā dar­bi­nie­ka un so­ci­ā­lā pe­da­go­ga iz­glī­tī­bu un ša­jā jo­mā do­tu sa­vu ar­ta­vu. Pa­tie­sī­bā vi­su dzī­vi es­mu bi­ju­si no­vē­ro­tā­ja, ana­li­zē­tā­ja, mek­lē­ju li­kum­sa­ka­rī­bas cil­vē­ku, sa­bied­rī­bas rī­cī­bā.