Māja, kur atgūst dzīvesprieku

- 2.Augusts, 2017
Pilsētās un novados
Portālā

Rudenī apritēs pieci gadi, kopš nelielajā Auces novadā, kurā ir vien nedaudz vairāk par 7000 iedzīvotāju, Lielauces pagastā atvērta sociālā māja. Pašlaik tajā dzīvo 12 cilvēku.

Sociālā māja "Lielauce" iekārtota ēkā, kas savulaik būvēta kā toreizējās kopsaimniecības kantoris. Vēlāk tur atradās arī Lielauces pagasta padome un vietējā bibliotēka, pasta nodaļa. Pēc administratīvi teritoriālās reformas, apvienojoties novadā sešiem pagastiem un Auces pilsētai, tika nolemts pagasta pārvaldi un grāmatu krātuvi pārcelt uz tautas nama ēku, tādējādi zem viena jumta izveidojot nosacītu pagasta centru.

Otrs nams palika tukšs. Kā stāsta Auces novada pašvaldības vadītājs Gints Kaminskis, vietvara nonāca dilemmas priekšā – ko ar šo ēku darīt tālāk? Radās ideja par pārbūvi un sociālās mājas izveidi. Cilvēki bieži jauc šāda tipa namus ar sociālās aprūpes centriem, tautā dēvētiem par pansionātiem. Drīzāk taisnība tiem, kas šādus namus salīdzina ar padomju gados iepazītajiem komunālajiem dzīvokļiem. Proti, katram "Lielauces" iemītniekam ir sava, jau iepriekš apmēbelēta istabiņa, bet sanitārais mezgls un virtuve ir visiem kopīga. Ir iekārtots atpūtas stūrītis, kur kopīgi skatīties televīziju.

Citādi dzīve sociālajā mājā ir pilnīgi tāda pati kā jebkurā daudzdzīvokļu ēkā. Iemītnieki paši organizē savu ikdienas ritmu, gatavo ēst, uzkopj istabiņu, dodas iepirkties, arī maksā par komunālajiem pakalpojumiem. Tiesa, ir iekšējās kārtības noteikumi, kas jāievēro. Piemēram, dodoties uz vairākām dienām ciemos pie radiniekiem, par to jābrīdina sociālā aprūpētāja, kas namā ir katru darba dienu un palīdz iemītniekiem, kuriem ir grūtāk veikt mājas soli vai pagatavot pusdienas.

Stāsti, kāpēc ļaudis savulaik izlēma pārcelties uz sociālo māju, lielākoties ir līdzīgi – nesaskaņas ģimenē, veselības problēmas, nespēja par sevi parūpēties, veicot ikdienas mājas soli, kas lauku viensētās saistīts ar ūdens nešanu no akas vai malkas sagādi ziemai, nokļūšanu līdz veikalam pēc pārtikas produktiem. Visi kā viens aptaujātie "Lielauces" iedzīvotāji arī atzīst – šeit esam atguvuši dzīvesprieku.

"Kas mums te nekait," saka Dzidras kundze, kura sociālajā mājā dzīvo no tās atklāšanas brīža. "Rokas stiepiena attālumā ir divi veikali, tautas nams, kurā notiek dažādi pasākumi, bibliotēka. Tepat ir Lielauces ezers, purvs, kas slavens ar savām dzērveņu vietām. Tie, kuri vēlas, var darboties mazdārziņā – zemīte mums šim nolūkam ir atvēlēta. Esam kā viena liela ģimene, kurā izveidojušās arī savas tradīcijas, piemēram, sveicam jubilārus, kopā svinam Ziemassvētkus, Lieldienas."

Savukārt Jāzepa kungs, kurš šeit dzīvo jau gandrīz trīs gadus, stāsta, ka pārcelties no nomaļā Sniķeres ciemata uz Lielauci aicināts vairākas reizes. Sākumā nepiekritis. Pamest savu dzīvoklīti? Neparko! Tad radušās veselības problēmas. Izlēmis – pārcelsies. 85 gadi nodzīvoti, vai nav vienalga, kurā vietā aiziet aizsaulē. Nu Lielaucē aizvadīti jau trīs gadi, un šādu domu vairs prātā nav. Pat spieķis, bez kura savulaik bija grūti paspert soli, nu drīzāk tiek ņemts pastaigās līdzi vien ieraduma dēļ.

Novadā pašlaik norit darbs pie vēl vienas sociālās mājas izveides, šoreiz Aucē. Pašlaik notiek ēkas pārbūves būvprojekta izstrāde. Vēl pašvaldībai ir izdevies veiksmīgi atrast pielietojumu vairākstāvu ēkai, kurā reiz atradās Auces slimnīca. Pērn tās telpas sāka nomāt kāds uzņēmējs, atverot sociālās aprūpes centru.

Daļa no sociālās mājas "Lielauce" iedzīvotājiem kopā ar sociālo aprūpētāju Ināru Roķi (pirmajā rindā no kreisās), ko viņi dēvē par savu labo gariņu. Foto – Indra Cehanoviča

Komentāri
Pievienot komentāru