Man rokās iedoti groži

- 23.Maijs, 2013
Viesis
Laikrakstā

Valmieras teātra aktrise MĀRA MENNIKA nupat sākusi darbu pie titullomas Maksima Gorkija lugā «Vasa Žeļeznova». Pirmajos mēģinājumos pie Feliksa Deiča viņa sēž bikla un vērīga, ikvienu režisora norādījumu uzsūc kā sūklītis. Rudenī, kad notiks pirmizrāde, tā būs pavisam cita sieviete — lielas kuģniecības īpašniece, kas kā dūrē sažņaugusi irstošas dzimtas pavedienus. Bet pašlaik vēl ir tas brīdis, kad loma ir vien tāla nojausma, un pamats tai meklējams pašas dzīvē. Jo kas tad tur sevišķi nesaprotams arī dzelzs sievietes Vasas Žeļeznovas dzīvē — bērni un darbs. Runājot par šo dzīves pamatu, Māra ik pa brīdim no sirds apsmejas pati par sevi, bet palaikam ir arī garas pauzes.

Kāda bija sajūta, uzzinot, ka būs jāspēlē 42 gadus veca sieviete ar pieaugušiem bērniem, kuģniecību?

Bija pārsteigums. Pierasts jau, ka man jāspēlē meitenītes vai raksturlomas. Bet te tāda liela un nopietna loma. Bail bija! Dīvaini, bet tajā pašā laikā es nevaru teikt, ka man tas viss būtu tāls un svešs. Tā nav! Ģimene un ikdiena, ko tu velc paralēli teātrim, arī ir kaut kas liels. Ļoti liels. Un tāpēc es nevaru teikt, ka tas, ko dara Vasa, man būtu gluži nepazīstams. Protams, ja tas nebūtu Felikss Deičs, man būtu bail daudz vairāk. Bet es pilnīgi viņam uzticos un paļaujos uz viņu, man atliks tikai izdarīt. Lielākā daļa aktieru ļoti grib spēlēt pie Deiča. Tā ir lieliska skola. Vienalga, kāds būs iznākums, tas, ko būšu guvusi mēģinājumu laikā, būs profesionāla vērtība. Kā viņš runā! Ar tādu mīlestību.Viņš pat lamājot mīl aktieri. Feliksu tagad vajadzētu tā mīlēt un lolot! Aktieriski teātrī es visvairāk esmu guvusi no viņa. Studiju laikā, protams, no Pētera Krilova, bet teātrī — no Deiča. Viņš ļoti mērķtiecīgi tevi audzina, virza uz priekšu. Tik nemanāmi un saudzīgi, un pēkšņi tu aptver: o, es jau esmu cits cilvēks!

Nav grūti pārkāpt robežu starp jaunām meitenēm un sievieti pusmūžā?

Nav. Felikss man teica: ģevočkas tu nospēlēsi vienmēr, bet tev pienācis laiks kaut kam pamatīgam. Kaut gan es kā Māra ar visiem saviem gandrīz 35 gadiem vēl aizvien jūtos kā bērns. Bet noteikta brieduma pakāpe tā ir, jā. To es sajutu jau «Mežaiņa» Jeļenā. Man likās, viņa atkal būs tāda plūstoša dvēselīte, bet režisors pateica: Jeļena ir kā dziļš, noslēpumu pilns ezers, viņa nav no šīs pasaules. Tad jau es sapratu, ka sācies kaut kas jauns. Tagad ar Vasu ir tāda sajūta, ka man rokās iedoti groži, un redzēs — varu es tos noturēt vai ne. Zirgi ir stipri, un man vienkārši viņi jānotur, jāsavalda! Apmēram tādas ir tās sajūtas, sākot darbu pie lomas.

Bet nopietna robežšķirtne jau droši vien bija arī tad, kad tu izlēmi, ka tev būs bērni.

Es neko tādu neizlēmu. Kultūras akadēmijas laikā biju vājprātīga fanātiķe, ideāliste.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru