Nevarētu dzīvot rāmī
Agitai patīk lilijas un Argentīnas tango, viņa prot sarunāties ar bērniem un cienījamu gadu cilvēkiem, un, kad uznākot sievišķības vilnis, ada maucīšus un dāvina tos citiem, jo prieku sagādā pats process. Tāpat kā Valmieras vēstures izzināšana, jo novadpētniecība ir viens no viņas darba pienākumiem. Vēl tajos arī izstāžu iekārtošana, pasākumu organizēšana.
Kurš no šiem pienākumiem šķiet tuvākais?
Laikam pasākumu organizēšana. Man patīk direktores Daigas uzstādījums: bibliotēkas saturu veidojam paši un, jo vairāk paši vēlamies ko piedzīvot, jo interesantāka būs bibliotēkas dzīve un ar šo interesi aizrausim arī citus. Man gribas būt cilvēkos, runāt ar viņiem. Un tomēr — man vienmēr bijusi iekšēja vajadzība pabūt pašai ar sevi kādu laiku. Atceros, bērnībā šad tad likās — viss notiek, bet manis te nav.
Strādāt darbu, kas vienlaikus arī vaļasprieks, — tā ir liela dāvana. Vēsture mani kopš bērnības vienmēr ļoti interesējusi, tas no tēva, arī man visaizraujošākās likās filmas par kariem, bruņiniekiem un varoņiem. Likās, ka tā ir mana pasaule, kurā patīk kavēties. Trešajā klasē sastapos ar vēsturi rakstītā formā, tas bija kas ārkārtīgi interesants, tad vecmammas porūža skapītī atradu skaisti ilustrētu grāmatu par Ēģipti — tas bija tik ārkārtīgi dzīvs kultūras apraksts, ka paņēma savā varā, izlasīju vienā elpas vilcienā, un šis iespaids pavada visu mūžu. Mani īpaši piesaista tās civilizācijas, kuru vairs nav, kaut gan — Ķīnas kultūra faktiski turpinās. Nespēju sevi nodalīt no vēstures, tās ir manas saknes, mana kultūras identitāte, tas baro mani šodien. Varbūt pārāk dziļi esmu senatnē, bet arī vēsture mūs padara par kulturāliem, inteliģentiem cilvēkiem, — baigi patētiski skan... Jā, tas ierobežo, krasi atšķirīgu kultūru saskarsme var radīt problēmas, bet man tā nav problēma.
Valmieras integrētās bibliotēkas galvenā bibliotekāre AGITA LAPSA. Visu mūžu — valmieriete.Jāņa Līgata foto