Nevēlas atteikties no māju vēsturiskajiem nosaukumiem

Stās­ta Burt­nie­ku no­va­da ze­mes ie­rī­ko­tā­ja EMĪLIJA GULBE:

— Pa­tie­sī­bā tas nav ne­kas jauns, ad­re­ses do­tas jau ze­mes re­for­mas lai­kā — līdz­ko ti­ka iz­vei­do­ta jau­na ie­la, se­ko­ja māj­saim­nie­cī­bu un daudz­dzī­vok­ļu mā­ju nu­me­rā­ci­ja. Pa­li­ka gan arī saim­nie­cī­bas un vien­sē­tas ar vēs­tu­ris­ka­jiem no­sau­ku­miem, jo ze­mes­grā­ma­tā tās bi­ja ie­rak­stī­tas, pirms ie­lai pie­šķirts no­sau­kums. Pie­mē­ram, lai­kā, kad ie­lu tīkls ne­bi­ja iz­vei­dots, pa­stā­vē­ja ad­re­ses — Val­mier­mui­ža 1, 3, 5. Daž­viet ad­re­se bi­ja jā­pie­šķir no jau­na, pie­mē­ram, ak­mens mā­jai Val­mier­mui­žas ie­lā 4.

E. Gul­be at­zīst, ka cil­vē­ki ne­lab­prāt vē­las mai­nīt mā­ju vēs­tu­ris­kos no­sau­ku­mus, īpa­ši, ja māj­saim­nie­cī­bas ir lie­lā­kas, jo uz šo ju­ri­dis­ko mā­jas ad­re­si re­ģis­trē­ta ze­me lau­kos, tā ir no­zī­mī­ga arī sais­tī­bā ar ie­ņē­mu­mu die­nes­tu, ze­mes­grā­ma­tas ie­rak­sta mai­ņu, lī­gu­miem. Ad­re­ses mai­ņa daudz ko sa­rež­ģī, tie ir arī lie­ki iz­de­vu­mi, kas jā­sedz pa­šiem ie­dzī­vo­tā­jiem. Sa­vu­kārt uz paš­val­dī­bām (vai­rums šiem Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta no­tei­ku­miem ne­sa­ska­tot jē­gu) vai­rāk at­tie­cas pa­pil­du teh­nis­kais darbs, jo kat­ru lē­mu­mu par mā­jas vēs­tu­ris­kā no­sau­ku­ma no­mai­ņu ar nu­mu­ru ie­spē­jams pār­sū­dzēt ad­mi­nis­tra­tī­va­jā tie­sā, tā­tad tam jā­būt ju­ri­dis­ki pa­ma­to­tam, la­bi sa­ga­ta­vo­tam.