No saknēm Latvijā

Ai­ja dzī­vo Bel­gra­dā, bet Lat­vi­ja ir vi­ņas sir­dī, un nav ga­da, kad vi­ņa ne­cie­mo­tos mā­jās.

Dau­dzi Ai­ju ie­pa­zi­nu­ši ar vi­ņas cil­vē­cis­ka­jām vēs­tīm LTV un ra­dio no Bal­kā­nu kar­sta­jiem pun­ktiem, kur karš bi­ja ne ti­kai šā­vi­ņi, bet arī tra­ģis­ki lik­te­ņi, ko vi­ņa sa­ju­ta tuv­plā­nā. Ai­ja reiz tei­ca: ie­do­mā­jies, kā bū­tu, ja pēk­šņi sāk­tu ka­rot un sa­vu tais­nī­bu pie­rā­dīt dik­lie­ši un dau­gu­lie­ši, kas dau­dzi ir ra­di vai il­gus ga­dus bi­ju­ši la­bi kai­mi­ņi.

Pēc Val­mie­ras 11 va­ro­ņu kom­jau­nie­šu vi­dus­sko­las iz­lē­mi stu­dēt Mas­ka­vā.

Vi­dus­sko­lu bei­dzu 1969. ga­dā. Jau pē­dē­jā kla­sē iz­vē­lē­jos — stā­šos Psi­ho­lo­ģi­jas fa­kul­tā­tē Mas­ka­vas Lo­mo­no­so­va uni­ver­si­tā­tē. Ne­ti­cē­ju gan, ka tā­du sap­ni ie­spē­jams īs­te­not. Vēl ta­gad šķiet — tā bi­ja vie­na no lai­mī­gā­ka­jām die­nām ma­nā dzī­vē, kad sa­ņē­mu ap­stip­ri­nā­ju­mu, ka es­mu uz­ņem­ta. Man, Dik­ļu mei­te­nei, Mas­ka­va no­teik­ti bi­ja mil­zīgs iz­ai­ci­nā­jums, dro­ši vien lie­lāks, ne­kā šo­die­nas ab­sol­ven­tiem braukt mā­cī­ties, pie­mē­ram, uz Ame­ri­ku. Mas­ka­va ta­ču bi­ja vie­nī­gais mums pie­eja­mais kul­tū­ras un zi­nāt­nes centrs.

Un par ta­vu lik­te­ni kļu­va Dien­vid­slā­vi­ja.

Uz Bel­gra­du ma­ni at­ve­da lie­la mī­les­tī­ba. Ne­no­žē­lo­ju, bet pa­tie­sī­bā ir ļo­ti grū­ti pil­nī­gi ie­kļau­ties sve­šā vi­dē, kur te­vi sā­ku­mā ne vien­mēr sa­prot un pie­ņem.