Par to, kas saprasts, vairs negribas runāt

- 17.Decembris, 2010
Viesis
Laikrakstā

Ju­bi­le­jas in­ter­vi­jai Ligita Dēvica pie­krīt bez en­tu­zi­as­ma. Bet ak­tie­ri ir dis­cip­li­nē­ta tau­ta, un — kas jā­da­ra, tas jā­da­ra. Ga­di pēc tā bries­mī­gā brī­ža, pro­ti, aiz­ie­ša­nas pen­si­jā, Gi­tai (tā Dē­vi­cu kopš ne­at­mi­na­miem lai­kiem sauc ko­lē­ģi) ir bi­ju­ši pār­do­mu un vēr­tī­bu pār­vēr­tē­ša­nas pie­pil­dī­ti. Arī sa­ru­nā vi­ņa ik pa lai­ci­ņam sa­min­sti­nās un no­sa­ka: tos es vēl sev ne­es­mu no­for­mu­lē­ju­si. Vie­no­ja­mies, ka ru­nā­sim par lie­lām lie­tām, par dzī­vi vis­pār, jo — «ku­ram gan ma­na pri­vā­tā dzī­ve var būt no­de­rī­ga». Bet sā­kam, pro­tams, ar lo­mām. Paš­laik Li­gi­ta Dē­vi­ca mē­ģi­na Dār­tas lo­mu Evi­tas Snie­dzes lu­gā Mā­ko­ņains, ie­spē­jams skaid­ro­sies, ko ie­stu­dē Oļ­ģerts Kro­ders. Dār­ta ir sko­lo­tā­ja, pie ku­ras uz ab­sol­ven­tu sa­li­do­ju­mu ie­ro­das vi­ņas bi­ju­šie au­dzēk­ņi, arī pa­šas mei­ta.

Kur ru­nā­sim?

Ka­fej­nī­cā. Dik­ti gri­bas kaut ko ap­ēst. Un vis­pār man pa­tīk lai­ku pa­va­dīt ka­fej­nī­cās. «Či­li pi­cā» sē­žot, man ra­dās Nis­ka­vu­o­ri saim­nie­ce.

Kā tad tu tur strā­dā­ji?

Nu, tā es arī strā­dā­ju! (Sme­jas.) Ska­tī­jos pa lo­gu, kā da­ba mai­nās. «Či­li pi­cas» mei­te­nes jau zi­nā­ja, ka es ne­ko ne­ņem­šu, ti­kai ka­fi­ju, un li­ka ma­ni mie­rā.

Ta­gad tā ve­ce­ne... Nē, kā­da ve­ce­ne — Dār­ta! — jau ļo­ti āt­ri lien ma­nī iek­šā. Dār­tā pa tiem ga­diem tik daudz kas ir sa­krā­jies. Maiss ir pilns līdz še­jie­nei. (No­velk ar plauk­stu gar kak­lu.) Vi­ņa jūt, ka aiz­ie­ša­nas brī­dis ir tu­vu, un grib ar vi­siem iz­līgt. Vis­sva­rī­gā­kā ir iz­līg­ša­na ar mei­tu. Di­vas ma­zas vie­ti­ņai tai lu­gā ir par to. Va­ja­dzī­ba ir lie­la, bet... vi­ņas ne­var to iz­da­rīt. Dār­ta ne­var, un mei­ta ne­var. Tā tas ir lu­gā. Bet dzī­vē... Tās ir tā­das lie­tas, par ko pirms kā­da lai­ka bū­tu ga­ta­va ru­nāt un ru­nāt. Bet ta­gad ir pie­nā­cis brī­dis, kad es kaut ko pa­ti priekš se­vis es­mu sa­pra­tu­si, un nu man par to gri­bas tu­rēt mu­ti.

Ne­sen ska­tī­jos ve­co iz­rā­žu fo­to­grā­fi­jas, arī no Trim mā­sām. Jūs vi­sas mā­sas — Inā­ra Ie­vi­ņa, Skaid­rī­te Put­ni­ņa, tu — te­pat vien esat, bet jū­su part­ne­ru — Zē­ber­ga, Sa­maus­ka, Za­ri­ņa — vairs nav. Kā­pēc tas tā te­āt­rī no­tiek?

Tu do­mā, ka ti­kai te­āt­rī? Dzī­vē arī. Vī­rie­tis sa­gā­dā dro­šī­bu ģi­me­nei, bet sie­vie­te vi­ņu ar sa­vu mī­les­tī­bu ceļ un uz­mun­dri­na. To ta­gad tā es­mu sa­pra­tu­si. Katrs ap­zi­nās, kas vi­ņam ir jā­da­ra. To­mēr vī­rie­tis ir... kā lai to pa­sa­ka... ne­vis vār­gāks, bet traus­lāks. Jā, traus­lāks, viņš vieg­lāk lūst. Ja ne­spēj iz­da­rīt to, kas bū­tu jā­da­ra. Kā­pēc viņš ne­spēj? Par to daudz es­mu do­mā­ju­si un sa­pra­tu, ka sie­vie­te, mam­ma, vi­ņu tā­du iz­au­dzi­nā­ju­si. Sie­vie­te ir uz­ņē­mu­sies vi­su at­bil­dī­bu. Kā­pēc? Man vēl nav at­bil­des. Tā tas ir dzī­vē.

Bet te­āt­rī... Man reiz stās­tī­ja, ka ag­rāk pa­reiz­ti­cī­gie ak­tie­rus gla­bā­ju­ši aiz kap­sē­tas žo­ga, tā­pat kā paš­nāv­nie­kus. Jā. Dievs ir de­vis cil­vē­kam vie­nu dvē­se­li ar vi­sām ba­gā­tī­bām, kas tur ir iek­šā. Bet katrs tēls — vis­maz ta­jā te­āt­rī, kā­du spē­lē­jam mēs, un kā no mums pra­sa tā­di re­ži­so­ri kā Kro­ders, Ķi­me­le, Deičs, Gruz­dovs — lien ta­vā dvē­se­lē dzi­ļi iek­šā. Mēs jau katrs vel­kam lī­dzi sa­vas šle­pes, sa­vas bai­les, un tad kat­ra lo­ma krauj te­vī iek­šā vēl sa­vu ba­gā­žu, ta­vām bai­lēm uz­krauj vēl sa­vē­jās. No tā ro­das liels iek­šējs kon­flikts. Zem­ap­zi­ņai ir vien­al­ga — ta­vas vai lo­mas jū­tas. Vi­ņai ne­var pa­teikt: ne­ņem vē­rā, te es ti­kai jo­ko­jos, spē­lē­ju te­āt­ri. To ta­gad tā es­mu sa­pra­tu­si.

Jau­nī­bā bi­ja ci­tā­di. Tad ņē­mu ar emo­ci­jām. Gā­zos lo­mā uz gal­vas iek­šā. Man va­ja­dzē­ja ar vi­sām sa­vām emo­ci­jām pē­dē­jā brī­dī uz­skriet uz ska­tu­ves. Ne­kad ne­stā­vē­ju ku­li­sēs. Iz­rā­žu va­dī­tā­ji ma­tus plē­sa, bet es vien­mēr pē­dē­jā brī­dī ne­sos no gri­mē­ta­vas tie­ši uz ska­tu­vi. Ta­jos ga­dos ne­ko ne­a­na­li­zē­ju, un man ta­gad par tiem ir grū­ti ko pa­teikt. Es dzī­vo­ju uz ska­tu­ves tā, kā man to­reiz va­ja­dzē­ja. Ta­gad sa­pro­tu, ka Kro­de­ru to­laik pil­nī­gi no­mo­cī­ju. Es ne­sa­pra­tu, ko viņš no ma­nis grib! (Sme­jas.)


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru