Rudzu bekas

Ināra Ceriņa
- 19.Augusts, 2011
Pilsētās un novados
Laikrakstā

— Tik­ko ie­rau­gu tir­gū pir­mās be­kas, zi­nu, ka jā­do­das uz me­žu,— vien­ne­dēļ zi­ņo­ja sē­ņo­ša­nas azar­ta pār­ņem­ta pa­zi­ņa. Dažs uz tir­gu do­das, lai tik­tu pie gar­šī­gas be­ku vai gai­le­ņu mēr­ces, cits pa­vē­rot, kas ir se­zo­nas nag­la. Tir­gus ir sē­ņo­tā­ju ba­ro­metrs, kas tiek pē­tīts un uz­ma­nīts.

Va­kar Il­va vi­li­nā­ja ar gai­le­nēm, kas kār­bi­ņās sa­kār­to­tas pēc au­gu­miem.  Bla­kus di­žo­jās tik­pat svai­gas sē­ņu ka­ra­lie­nes ba­ra­vi­kas.

Sa­la­sī­ju­si esot ie­priek­šē­jā die­nā te­pat Val­mie­ras ap­kārt­nes me­žos, ti­kai sev zi­nā­ma­jās vie­tās. Sē­ņo­tājs, šķiet, ir pats no­slē­pu­mai­nā­kais med­nieks. Iz­vai­cāts, kur be­ku grie­zis, brī­di klu­sē, tad pa­zi­ņo: me­žā!

Attēlā:

BARAVIKĀS. Va­kar rī­ta pu­sē tir­gū Il­va bi­ja vie­nī­gā, kas pie­dā­vā­ja tik daudz ba­ra­vi­ku. Var­būt šis bei­dzot ir sā­kums īs­ta­jai be­ku se­zo­nai.

An­ta Lū­sas fo­to

Komentāri
Pievienot komentāru
About text formats