Šaubīgās pievakares pārtikas veikalā

— Vai sū­dzī­bu sa­ņe­mat daudz?

— Lie­la da­ļa no tām ir sais­tī­ta ar uz­ņē­mu­mu biz­ne­sa kul­tū­ru. Mai­nās dar­bi­nie­ki, da­žos pat līdz as­toņ­des­mit pro­cen­tiem. Vai nu vei­ka­lā ap­zi­nā­ti tiek tir­go­ta ve­ca pre­ce vai jau­na­jiem dar­bi­nie­kiem nav stās­tīts, kā jā­iz­tu­ras pret pir­cē­ju, kas tā­du ne­grib ie­gā­dā­ties. Uz­ņē­mu­ma in­te­re­sēs ta­ču ir pa­šiem šo kon­flik­tu at­ri­si­nāt abām pu­sēm pie­ņe­ma­mi, ne­ie­sais­tot PVD, pro­blē­mu bū­tu ma­zāk. Bet no­tiek ci­tā­di: pir­cējs mums at­nes acīm­re­dza­mi bo­jā­tu pre­ci ko­pā ar pir­ku­ma če­ku un ir aiz­vai­nots, ka vei­ka­lā pār­de­vējs pa­ma­to­tās pre­ten­zi­jas ig­no­rē­jis. Ja tirdz­nie­cī­bas uz­ņē­mu­mā at­tiek­sme bū­tu citā­dā­ka, tik daudz sū­dzī­bu pie mums ne­no­nāk­tu. Pro­tams, ir arī tā­das ie­bil­des, par ku­rām vei­kals nav vai­no­jams. Pie­mē­ram, bo­jā­ju­mu pre­cei va­ku­u­mā var pa­ma­nīt ti­kai tad, kad to at­ver. Diem­žēl arī tā ga­dās. Šajos ga­dī­ju­mos gal­ve­nais ir at­tiek­sme pret pir­cē­ju, jo vei­ka­lam pre­ten­zi­jas jā­iz­vir­za bo­jā­tās pre­ces ra­žo­tā­jam.

Vie­na da­ļa sū­dzī­bu iz­riet no sav­star­pē­ju at­tie­cī­bu kār­to­ša­nas, jū­tu — ir kon­ku­ren­ces cī­ņa. Arī no dar­bi­nie­ku trū­ku­ma vai ne­kom­pe­ten­ces: man kā pir­cē­jam vai pār­ti­kas in­spek­to­ram ne­in­te­re­sē, ka bo­jā­ti aug­ļi vei­ka­lā tiek pie­dā­vā­ti tā­dēļ, ka trūkst dar­bi­nie­ku, kas tos iz­šķi­ro, es gri­bu iz­vē­lē­ties sa­vu pir­ku­mu no ne­bo­jā­tiem.

Jo­pro­jām ir pār­de­vē­ji, kas ie­do­mā­jas tir­got, ne­ie­vē­ro­jot vi­ņa pre­cei pa­re­dzē­to tem­pe­ra­tū­ras re­žī­mu, pie­mē­ram, sil­tu ga­ļu va­dāt no vie­na tir­gus uz ot­ru. Va­jag pie­mē­ro­tu vit­rī­nu. Ja uz­ņē­mums de­kla­rē, ka tir­go šo ga­ļu vie­nu die­nu, tad tā arī jā­būt. Ir tā­di, kas ar sa­viem kū­pi­nā­ju­miem brau­kā pa da­žā­diem no­va­diem un pa­gas­tiem, pa­vad­do­ku­men­tu nav lī­dzi, un pār­de­vējs ne­zi­na, kad ga­ļa kū­pi­nā­ta un vai tā ir de­rī­ga tir­go­ša­nai.  Pra­sī­bas ir jā­ie­vē­ro, jo pro­duk­tus, kas āt­ri bo­jā­jas, ne­drīkst uz­gla­bāt, kā katrs ie­do­mā­jas un kā tir­go­tā­jam ir ēr­tāk.