Septembra dālijas

Ap­stā­jas pie oran­ži maz­liet brūn­ga­nās De­ko, zied­la­pas ap tum­šā­ko vi­di­ņu at­gā­di­na as­te­ru ada­ti­ņas. Ne­pa­ras­ta, skais­ta. Šķir­ne esot pra­sī­ju­si daudz pū­ļu, ka­mēr ti­ku­si saim­nie­cei pa prā­tam: zie­dam jā­ska­tās acīs, ne­drīkst stā­vēt kā ar no­kār­tu gal­vu. Nu De­ko aiz­sū­tī­ta uz Pa­rī­zi pēc vēr­tē­ju­ma. Pirms pā­ris ga­diem no Mež­vi­diem nā­ku­šais Apel­sīns snie­gā Pa­rī­zē ie­gu­vis sva­rī­gu  me­da­ļu un sla­vu. — Kā se­lek­ci­o­nā­re es­mu pat ļo­ti jau­na,— uz­smai­da Ri­ta. — 2002. ga­dā ie­vā­cu pir­mās sēk­las, no tām arī Apel­sīns snie­gā. Pēc brī­ti­ņa pie­bilst: — Man vis­la­bāk pa­tīk ze­mās dā­li­jas. Ļo­ti la­bi ie­de­ras ap­stā­dī­ju­mos.

Šo­ru­den krā­sai­nās skais­tu­les esot slin­kas uz zie­dē­ša­nu. Arī ci­tiem dā­li­ju au­dzē­tā­jiem, tā­pat kā Ri­tai, bi­jis jā­ner­vo­zē, kā sa­plūkt pu­ķes pie­tie­kamā dau­dzu­mā gan zie­du svēt­kiem un iz­stā­dei Val­mie­rā, gan ik­ga­dē­jai pa­rā­dei  Da­bas mu­ze­jā Rī­gā.

Attēlā:

MEŽVIDU KRĀSĀS. As­trī­dai Ba­lo­dei (no krei­sās) un Ri­tai Za­ļais dā­li­jas ir sirds­lie­ta un pa­ma­tīgs darbs.

An­ta Lū­sas fo­to