Skolotāja. Jau bērnībā

Sin­ti­ja Ke­zi­ka dzi­mu­si, mā­cī­ju­sies Val­mie­rā un pēc pe­da­go­ģi­jas stu­di­jām Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē 2005. ga­dā at­grie­zu­sies Val­mie­rā: — Man bi­ja di­vas pa­tie­šām la­bas un vēr­tī­gas prak­ses Rī­gas vi­dus­sko­lās, bet Rī­ga ne­vi­li­na. Va­ru aiz­braukt uz kur­siem, uz te­āt­ri, bet dzī­vot un strā­dāt — nē, drūz­ma, sa­strē­gu­mi ie­lās nav man. Val­mie­ra ir mī­ļa, te dzī­vo ma­na ģi­me­ne, drau­gi. Un va­ka­ri, brīv­die­nas va­sa­ra lau­kos, da­bas tu­vums ir vis­la­bā­kā at­pū­ta.

Kā no­kļu­vāt Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jā?

Kā vi­si pēc augst­sko­las bi­ju dar­ba mek­lē­ju­mos. Ma­nā, Val­mie­ras 5. vi­dus­sko­lā, brī­vas vie­tas ne­bi­ja, bet ra­dās ie­spē­ja strā­dāt ģim­nā­zi­jā. Es­mu lai­mī­ga, ka no­nā­cu tie­ši ša­jā sko­lā, kur ir brī­niš­ķī­gi, pre­tim­nā­ko­ši un sa­pro­to­ši ko­lē­ģi. Di­rek­tors, sko­las ad­mi­nis­trā­ci­ja ir ra­dī­ju­ši vi­di, ku­rā va­ram jus­ties kā zi­vis ūde­nī. Ēr­ti, dro­ši, vieg­li, mums ir viss, lai mā­cī­tu un mo­ti­vē­tu sko­lē­nus. At­liek ti­kai strā­dāt un gri­bēt to da­rīt.