Staigājot pa mākoņiem

Ar kādām sajūtām jums pagājis šis laiks kopš liktenīgā 21. novembra?

Šis ir bijis smags periods mums visiem dienestā. Es pilnībā izprotu savu kolēģu rīcību, kāpēc viņi nevarēja darīt citādi. Taču bija skaidrs, ka būs daudz jautājumu un nekompetentu apgalvojumu no cilvēkiem, kam nav bijis nekādas saistības ar glābšanas dienestu, piemēram, kāpēc cieta glābēji, vai nevarēja no tā izbēgt un kāpēc viņi tika sūtīti iekšā, ja konstrukcijas bija nedrošas.

Zvērestā, ko dod glābēji, uzsākot darbu dienestā, viņi apliecina, ka ir gatavi ziedot savu dzīvību, lai glābtu citus. Es pieņemu, ja nakts laikā veikalam būtu iebrucis jumts un nebūtu aizdomu, ka tur ir kāds cilvēks, glābēji nebūtu devušies iekšā, līdz dienas gaismā var pārliecināties par konstrukciju drošību. Taču situācija bija cita. No brīža, kad katastrofas vietā ierodas pirmā glābēju ekipāža, lēmums par turpmāko rīcību tiek pieņemts 15 sekunžu laikā. Ja ēkā ir cilvēki, kas sauc pēc palīdzības, pārdomu laiks ir vēl īsāks.

Ir smagi to teikt, bet glābēju upuri ir sevi attaisnojuši, jo stundas laikā līdz otrajam nogruvumam VUGD darbinieki izglāba 20 cilvēkus. Ja glābēji būtu vilcinājušies, šos cietušos varētu visdrīzāk pieskaitīt 54 bojā gājušo sarakstam.

Vai jūs un jūsu kolēģi ir pārvērtējuši savu attieksmi pret šo bīstamo profesiju, jo šis gadījums skaudri apliecināja, ka risks nav tikai teorētisks?

Šis bija viens no atskaites punktiem, lai pārvērtētu, vai esi izvēlējies īsto profesiju. Man pašam stājoties dienestā un runājot zvēresta tekstu, bija savāda sajūta, bet drīz vien par to aizmirsu, jo ikdienas darbā par risku nav laika domāt, ir jāveic savi pienākumi. Par laimi, Latvijā gadījumi, kad iet bojā glābēji, nav pārāk bieži, jo nedzīvojam vietā, kur dabas katastrofas ir ikdiena.

To, ka lielākā daļa kolēģu ir gatavi veikt savus pienākumus, neskatoties uz risku, apliecināja viņu apņēmība piedalīties glābšanas operācijā Zolitūdē. Otrajā dienā Rīgas glābēji bija izsmēluši savus resursus, tādēļ lūdza aptaujāt kolēģus Vidzemē, vai tie būtu gatavi no dežūrām brīvajā laikā brīvprātīgi doties uz Rīgu. Vairāk nekā simt glābēju apliecināja gatavību doties talkā saviem dienesta biedriem.

Kāda ir ģimenes attieksme pret jūsu profesiju?

Mani tuvinieki ir ar to saraduši. Viņi zina, ka tāpat mani nevarēs atrunāt. Līdzīgi ir citās glābēju ģimenēs. Glābējs — tā ir īpaša suga. Ne visi cilvēki spēj adekvāti rīkoties stresa apstākļos. Lielākā daļa vīru, kas strādā šajā dienestā, ir atkarīgi no organisma dabīgās narkotikas — adrenalīna. Neviens cilvēks, vadoties tikai pēc loģikas un veselā saprāta, nestrādātu šādu bīstamu darbu par nepilniem 300 latiem, kas ir vidējā alga mūsu dienestā. Ja glābšanas operācija ir veiksmīga un ir izdevies izglābt cilvēkus, pārņem neaprakstāma sajūta, ko var saprast tikai tie, kas ir paši to piedzīvojuši. Vairākas diena ir sajūta, ka lidinies pa mākoņiem. Ar laiku glābēji kļūst atkarīgi no šīs sajūtas. Uz šādu darbinieku pleciem lielākoties balstās mūsu dienests. Protams, gadās arī neveiksmes, un tad glābēji ilgi pārdzīvo un domā, kā vajadzēja pareizi rīkoties.