Starp mūziku, ķīmiju un bioloģiju

Attēlā:

APGŪST MODERNĀS TEHNOLOĢIJAS. Sa­vos cie­nī­ja­ma­jos ga­dos Ul­dis Zu­ments prot dar­bo­ties arī ar da­to­ru.

— Es­mu dzi­mis Je­ru pa­gas­ta «Ru­du­mos», kur pa­vi­sam īsi pirms ma­nas dzim­ša­nas tēvs bi­ja uz­cē­lis mā­jas. Tur pa­gā­ja bēr­nī­bas un sko­las ga­di,— stās­ta Ul­dis Zu­ments. — Div­des­mi­ta­jos ga­dos ie­gū­tā 18,5 hekt­āru ze­me bi­ja mā­tes brā­ļa no­pel­nī­ta. Viņš bi­ja Lat­vi­jas ar­mi­jas virs­nieks, Lat­vi­jas at­brī­vo­ša­nas cī­ņu da­līb­nieks, Lāč­plē­ša or­de­ņa ka­va­lie­ris, bet vē­lāk pats aiz­gā­ja bo­jā. Ša­jās mā­jās sa­vu­laik dzī­vo­ju­ši arī vi­ņa ve­cā­ki.

Tēvs kol­ho­zā «Strau­me» bi­ja būv­bri­ga­die­ris. Mā­te vai­rāk saim­nie­ko­ja mā­jās. Mā­te no­dzī­vo­ja bez trim die­nām 102 ga­dus. Ma­ni sko­las ga­di pa­gā­ja Je­ru sep­tiņ­ga­dī­gā sko­lā. Va­sa­rās sa­vā saim­nie­cī­bā gā­ju ga­nos. Vi­dus­sko­lu pa­bei­dzu Rū­jie­nā. Pa­ti­ka da­bas zi­nī­bas, ķī­mi­ja un bio­lo­ģi­ja. Tā­pēc in­sti­tū­tā šīs zi­nāt­nes arī stu­dē­ju.

Gri­bē­ju strā­dāt tu­vāk mā­jai un Rū­jie­nai, jo bi­ju ie­au­dzis mū­zi­kā. To­mēr tu­vā­kais pie­pra­sī­jums bi­ja Val­mie­rā. Tā kā sa­rak­stā pēc al­fa­bē­ta bi­ju viens no pē­dē­jiem, zi­nā­ju, ka da­bū­šu to, kas pa­liks pā­ri. Ta­ču, par lai­mi, ti­ka iz­man­tots krie­vu al­fa­bēts, un es ber­zē­ju ro­kas. To­mēr no Rū­jie­nas mei­te­ņu gru­pā stu­dē­ja Gai­da Vir­se, vi­ņai bi­ja priekš­ro­ka, bet arī vi­ņa ne­ti­ka Val­mie­rā, tur ti­ka pa­ņemts cil­vēks ar pie­re­dzi.

Tad man pa­rā­dī­jās ie­spē­ja tikt Ēr­gļos, pirms tam ko­lē­ģim vi­su iz­praš­ņā­ju par šo vie­tu. Bi­ju prie­cīgs, ka da­bū­šu vie­nī­go dar­ba vie­tu Vid­ze­mē. Ta­ču ar to viss ne­bei­dzās. Iz­rā­dī­jās, ka ko­lē­ģi pirms ma­nis ap­do­mā­ju­šies un iz­vē­lē­ju­šies Ēr­gļus. Tā arī no Ēr­gļiem bi­ja jā­at­sa­kās. Tad vairs ne­kas lā­gā ne­bi­ja pa­li­cis — ti­kai tā­lais Lat­ga­les no­stū­ris un Lie­pā­jas ra­jons. Lie­pā­jas pu­sē pie­dā­vā­ja Ru­ca­vas vai Dur­bes sko­lu. Kad brau­cu ap­lū­kot sa­vu dar­ba vie­tu, uz Lie­pā­ju ne­va­rē­ju no­pirkt bi­ļe­ti, jo tā bi­ja aiz­lieg­tā zo­na. Pa­sē ne­bi­ja zī­mo­ga, ka es­mu šīs zo­nas ie­dzī­vo­tājs. Pie­re­dzē­ju­šā­kie pa­mā­cī­ja, ka jā­brauc it kā caur Lie­pā­ju at­pa­kaļ iekš­ze­mē. Pa nak­ti brau­cu un ag­ri no rī­ta iz­kā­pu Lie­pā­jas sta­ci­jā. Bi­ļe­tes vi­siem at­ņē­ma, un es bi­ju sa­bi­jies, ka ma­ni at­šif­rēs un sū­tīs at­pa­kaļ. Lai da­bū­tu ce­ļa­zī­mi uz Dur­bi, līdz vien­pa­dsmi­tiem gai­dī­ju, ka­mēr at­vē­ra iz­glī­tī­bas no­da­ļu. Tur iz­rā­dī­jās, ka no­da­ļas va­dī­tājs bi­ja iz­lē­mis ma­ni sū­tīt uz Ru­ca­vu. Tā kā bez zī­mo­ga au­to­os­tā bi­ļe­ti no­pirkt ne­va­rē­ju, no­lē­mu 50 ki­lo­met­rus iet kā­jām. Mē­ģi­nā­ju ap­tu­rēt kā­du ma­šī­nu, bet kurš tad tev ap­stā­sies. Kā­du lai­ku gā­ju, tad ki­lo­met­ra at­tā­lu­mā pa­ma­nī­ju ma­šī­nu. Aiz­el­sies pie­skrē­ju un no­skaid­ro­ju, ka šo­fe­ris brau­ca uz Ru­ca­vu. Lai­mīgs ie­rā­pos kra­vas kas­tē, kur lī­dzās mu­cām sē­dē­ja pā­ris sa­vā­du cil­vē­ku. Ceļš gā­ja cau­ri me­žam, kur ko­ki val­do­šo vē­ju ie­tek­mē bi­ja sa­grie­zu­šies šķī­bi grei­zi. Ma­nī­ju arī kā­das mā­jas ar nied­ru jum­tiem. Do­mā­ju: jo tā­lāk, jo tra­kāk.

Ru­ca­vā re­dzē­ju gan di­vas baz­nī­cas, bet ne­vie­nu sko­lu. Iz­rā­dī­jās, aiz prie­dēm bi­ja lie­la trīs­stā­vu ēka. Ga­dos jau­nā di­rek­to­re, pro­tams, bi­ja prie­cī­ga. Sprie­dām, kā uz­la­bot sko­las vi­zu­ā­lo tē­lu, bet ne­ko tā arī ne­iz­da­rī­jām. Tam ne­bi­ja lī­dzek­ļu un ie­spē­ju. Arī par mū­zi­ķi sā­ku­mā ne­strā­dā­ju, jo gri­bē­ju iz­pē­tīt, kas vi­ņiem ir uz vie­tas. Pa­gā­ja pā­ris ne­dē­ļu, un man pie­dā­vā­ja ko da­rīt mū­zi­kas lie­tās. Ta­ču ne­bi­ja in­stru­men­tu. Pēc pus­ga­da in­stru­men­tus at­sū­tī­ja. Tad mē­ģi­nā­ju­mi bi­ja kat­ru die­nu — pa gru­pām, pa vie­nam. Spē­lē­jām gan de­ju mū­zi­ku, gan kon­cer­tē­jām.

Tā pa­gā­ja trīs ga­di, bet vēl­me at­griez­ties dzim­tā pu­sē ne­ma­zi­nā­jās. Pa vi­du bi­ja ie­spē­ja strā­dāt Maz­sa­la­cā, bet, tā kā Ru­ca­vā ne­bi­ju no­strā­dā­jis ne­pie­cie­ša­mos di­vus ga­dus, tur ne­ti­ku. Veik­sme to­mēr uz­smai­dī­ja, un dar­bu sā­ku to­laik au­go­ša­jā Nauk­šē­nu vi­dus­sko­lā.