Trakajiem pieder pasaule

Va­sa­rā Al­vis ar do­mu­bied­riem pie­dzī­vo­ja līdz šim skais­tā­ko no­ti­ku­mu sa­vā mū­žā — uz­kā­pa Ei­ro­pas aug­stā­ka­jā vir­sot­nē Mon­blā­nā (4810 m, Al­pi).

Sa­ru­na ar Al­vi no­ti­ka ti­kai pā­ris die­nu pēc vi­ņa at­grie­ša­nās no Itā­li­jas pil­sē­tas Le­ko:

— Ko­pā ar Bai­bu Zā­li (do­mu­bied­re­ne, ar ko ti­ka pie­va­rēts Mon­blāns — J. L.) di­va­tā uz ne­dē­ļu pa­kā­pām pa klin­šu marš­ru­tiem. Kāp­ša­nas se­zo­na iet uz bei­gām, aug­stā­kos kal­nu marš­ru­tos jau at­ro­dams sniegs un le­dus, kas kāp­ša­nu pa­da­ra bīs­ta­mā­ku. Uz­kā­pām di­vās fer­ra­tās (sa­ga­ta­vo­ti klin­šu marš­ru­ti), grū­tā­kā ve­da pa sli­de­nu un gan­drīz ver­ti­kā­lu sie­nu uz 1800 met­rus aug­sto Re­se­go­ne vir­sot­ni. Kā­pām va­sa­ras bo­tās, vir­sot­nē sniegs līdz ce­ļiem. Mums ga­rām bur­tis­ki pa­skrē­ja ča­lis bez dro­ši­nā­ju­ma, aug­šā ie­pa­zi­nā­mies, iz­rā­dās, viņš div­reiz uz­kā­pis Eve­res­tā (8848 m, Hi­ma­la­ji) un vien­reiz K2 (8611 m, Ka­ra­ko­rums) un ta­gad tre­nē­jas, lai nā­kam­va­sar pie­va­rē­tu arī Čoi­ju (8201 m, Hi­ma­la­ji). Pa­spie­dām ro­ku īs­tam as­toņ­tūk­stoš­nie­ku ie­ka­ro­tā­jam.

Tie, kas Al­vi pa­zīst, jau vairs ne­brī­nās par vi­ņa pār­gal­vī­bu un dul­lu­mu, par spon­tā­nām ide­jām, kas re­a­li­zē­jas, ne­ska­to­ties, vai tur sniegs vai le­dus. Vi­ņa sa­tik­ša­nās ar pie­re­dzes ba­gā­to al­pī­nis­tu, ie­spē­jams, arī ne­bi­ja ne­jau­ša. Kas zi­na, var­būt tas bi­ja viņš pats tu­vā­kā vai tā­lā­kā nā­kot­nē.