Iepriekšējās nedēļas nogalē Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Likumu grozījumus, kas paredz ar 2019./2020. mācību gadu mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā vidusskolu posmā, Saeima pēdējā lasījumā pieņēma 22. martā.
Pirms dažām dienām redakcijā bija ieradies kāds Liesmas lasītājs ar jautājumu, vai, Latvijas simtgadi sagaidot, Valmierā nevajadzētu atjaunot plāksni pie ēkas Leona Paegles ielā 45 ar vēstījumu, ka šajā vietā kādreiz atradušās Ģīmes dzirnavas, kurās 1863. gadā dzimis latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējs, Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Mūzikas akadēmija) dibinātājs, komponists Jāzeps Vītols.
Latviešiem laikam ļoti patīk lozungi. Viss ir slikti, mums nekā nav... Tas, ko mēs mācījām, nav pareizi, to, ko mēs mācīsim, īsti nezinām. (...) Un te parādās kāda problēma: arvien mazāk vecāki lūdz bērnus piespiest sevi darīt lietas nopietni un kārtīgi. Jo arī paši tā nemēdz darīt. Ir tāds zināms paradums — darīt lietas diezgan pavirši. Un, kamēr mēs gan pamatskolā, gan vidusskolā nevērsīsim audzēkņa uzmanību uz to, ka tas, ko viņš dara, ir jādara kārtīgi, ka mācību stundā nav jāpļāpā un nevajag traucēt citus, tikmēr... Tā jau ir sabiedrības attieksme pret vispārējo viedokli.
Pietiekami reti ir tādi gadi kā šis (iepriekšējais bija 1956. un nākamais būs vien 2029.), kad kristiešu lielās ticēšanas — Lieldienu — pirmā diena sakrīt ar 1. aprīli — lielāko neticēšanas dienu, kad baidāmies tikt izjokoti. Par kristiešu svētkiem, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas, vairumam cilvēku ir pietiekami liela skaidrība, taču par Joku dienas — 1. aprīļa — īpašo vietu kalendārā viena skaidrojuma nav. Tās viena pret otru stāv tik lielā pretrunā, ka kopā, šķiet, nesader nekādā veidā, jo tiek uzskatīts, ka 1. aprīlī ir dzimis Jūdass (cilvēks, kurš, uzdodamies par draugu, Jēzu nodod). Pat vēl vairāk, senāki ticējumi vēsta, ka tieši 1. aprīlī no debesīm cilvēku apmuļķošanai velns nomests. Nav gan teikts, vai tas pietiekami labsirdīgais, kas Latvijas purvos un arī kādā Jaunsudrabiņa romānā mitinās, vai arī tiešām sātaniskais, Bībelē minētais un cilvēku prātus uz ļaunumu kūdošais. Ar to pirmo latvieši tīri labi vienmēr ir mācējuši galā tikt un paši viņu allaž muļķojuši, bet ar otro gan nevienam nekādai sadzīvošanai nevajadzētu būt, jo tas jau kopš kristietības ienākšanas baltu zemēs te tikai un vienīgi no svešas pasaules sātaniskas negantības ir šurpu gādājis un, ja tā labi izvērtē, šodien vēl lielākos apjomos te turpina vairot.
Šīs nedēļas viens no svarīgākajiem notikumiem pasaulē bija vairāk par simt Krievijas diplomātu izraidīšana no virknes rietumvalstu, ieskaitot arī Latviju. Diplomāti tika izraidīti, solidarizējoties ar Lielbritāniju, kura apsūdz Krieviju, ka tā, «ļoti ticams», organizējusi Lielbritānijā dzīvojošā bijušā Krievijas spiega Sergeja Skripaļa noindēšanas mēģinājumu.
Publiskajā telpā arvien vairāk uzvirmo divas tēmas, proti, jautājums, vai tautsaimniecība pārkarst un vai tas ir tik slikti, ka atgūstam krīzē zaudēto. Uz šiem jautājumiem atbild Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula un Latvijas Republikas Fiskālās disciplīnas padomes biedrs Mārtiņš Kazāks, raksturojot arī to, kādas pazīmes liecina par veselīgu ekonomiku.
Pēc populāra koncerta, plašas konferences vai sporta pasākuma apmeklējuma daudziem no mums patīk klikšķināt fotogrāfiju galerijas portālos un sociālajos tīklos, lai apskatītu pasākuma viesus. No šā gada 25. maija, kad spēkā stāsies Vispārējā datu aizsardzības regula (GDPR), situācija vairs nebūs tik viennozīmīga — proti, ja persona nebūs piekritusi, tad tās foto vairs nebūs tik vienkārši publicēt. Tomēr attēlu publicēšanu žurnālistikas vajadzībām jaunajam regulējumam nevajadzētu ietekmēt.
Aktuāla tēma pašlaik — kārtējās iespaidīgās summas, kas valsts budžetā paredzētas dažādiem reemigrācijas atbalsta pasākumiem. Iespējams, šie tēriņi varētu būt tā saukto administratīvo resursu statusā, kurus vēlēšanu kampaņā strikti aizliegts izmantot, taču ko darīt, ja kāda ministrija tieši pēdējos mēnešos pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām sagribējusi īpaši valstiski domājoši izcelties?
Mūsu valsts galvu paša «galms» atkal iemanījās padarīt par citu politiķu un žurnālistu zobgalību objektu. Prezidenta kancelejas rutīnas darbu — aizsūtīt kaimiņvalsts vadītājam, kurš atkalievēlējies amatā, Raimonda Vējoņa parakstītu apsveikumu mēreni laipnā toņkārtā — viņi nez kāpēc padarīja par sazin kādu «nozīmīgu izšķiršanos» un novilcināja nepiedienīgi ilgi.
Atvērtajos datos noderīgu informāciju var iegūt gan jaunie uzņēmēji, meklējot biznesa ideju, gan žurnālisti, pētot dažādas tēmas, gan iedzīvotāji kopumā, piemēram, skolēni mācību procesā vai ģimenes, izvērtējot pieejamos pakalpojumus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija aicina iedzīvotājus aktīvi izmantot datus, kas publicēti izveidotajā valsts atvērto datu portālā data.gov.lv.
Kā jau vidējais latvietis lasu ziņas, vēroju procesus, noreju kādus notikumus, izliekos, ka zinu labāk. Tā nu es te dzīvoju un vēroju no malas. Tikko kā sasniedzu 40 gadu robežu un pieņēmu lēmumu iesaistīties kādā politiskā spēkā. Dzīve puslīdz sakārtota, māja uzcelta, apkārtne iekopta, bērni aug, bizness griežas, pieredze liela utt.
Apjomīgā pētījumā par iedzīvotāju uzskatiem un attieksmi pret ugunsdrošību konstatēts, ka Latvijas sabiedrība ir ieinteresēta saņemt informāciju par ugunsdrošību, bet joprojām nav gatava veikt nepieciešamos pasākumus un darbības, lai savu mājokli un apkārtējo vidi padarītu ugunsdrošu.
Es ar ļoti lielām cerībām skatos uz jauno — kompetenču pieeju. Tur tomēr speciālisti strādājuši. Gribu pateikt to, ko mēs šodien katru dienu Burtiņā atkārtojam saviem skolotājiem un saviem darbiniekiem. Pirmkārt, pirmsskolas periodā bērnam pats svarīgākais ir kustība! Jūs, kam mājās bērni un mazbērni, paskaitiet: 10 tūkstoši soļu dienā! Tāpēc bērnam, kad viņš vēl ir ļoti mazs, ir jābūt aktīvam, lai smadzenēs izveidotos visas vajadzīgās sinapses*, kurās jūs, skolotāji, pēc tam varēsiet ielikt matemātiku un visu citu pārējo.
Pēdējo gadu laikā arvien ērtāk pieejami un kārdinošāki ir kļuvuši dažādi kredītdevēju piedāvājumi, kas jauniešiem liek domāt, ka vienkāršāk ir aizņemties, nevis veidot uzkrājumus sava mērķa sasniegšanai. Un, kā jau zinām, reklāma ir spējīga iznīcināt pat visdzīvotspējīgākās smadzenes, nešķirojot ne to vecumu, ne etnisko piederību.
Nupat lielajā kaimiņvalstī noslēdzies kārtējais labi organizētais vēlēšanu farss, pēc kura kopš 1999. gada savā krēslā de facto esošais cars Vladimirs Bezkaunīgais vēl uz vienu termiņu — līdz 2024. gadam — leģitimizējis savas pilnvaras valdīt vienā no pasaules bagātākajām un ar kodolieročiem bruņotajā valstī. Iespējams, viņš varētu palikt savā postenī pēc tam vēl uz sešiem gadiem, t.i., līdz 2030. gadam. Ja veselība izlūkam, karatē piepratējam, nirējam, medniekam, pilotam un vispār visu (senkrievu spēkavīra) Iļjas Muromieša prasmju zinātājam pieturēsies — kāpēc gan ne?
Vakar pēcpusdienā, kā zināms, Latvijā iestājās astronomiskais pavasaris. Katrs no mums tajā ieiet ar savām domām, cerībām un plāniem. Arī lauksaimnieki. Tiesa, liela daļa no mūsu zemkopjiem lieliski apzinās, ka šis pavasaris un tam sekojošā graudkopības sezona būs samērā grūta, jo bez ekonomiski negatīvām sekām nav palicis aizvadītās pārlieku lietainās sezonas nodarījums — nenovākta labība, neuzarta zeme, laikā neiesēti ziemāji vai, ja arī iesēti, tad ar gaužām nepiemērotu ziemošanas sākumu.
Starp nedēļas nogalē politikāņu, esošo un bijušo Saeimas deputātu gājputnu čalām, veidojot jaunas ligzdas, sabiedriskajā telpā, manuprāt, pārāk mazu ievērību izpelnījušies divi ceturtdienas Saeimas sēdes Latvijas pensionāriem būtiski balsojumi.
Trešdien Valmieras Kultūras centrā ir kārtējā iespēja apmeklēt fonda «Nāc līdzās!» reģionālo pasākumu, kurā savu varēšanu uz skatuves rāda bērni un jaunieši, kas mācās speciālajās skolās un bērnudārzos. Neredzīgi bērni dzied un spēlē mūzikas instrumentus, nedzirdīgi dejo, dejo arī bērni ratiņkrēslos.
Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultāti, kas nevienam nav pārsteigums, liek domāt, ka Krievijas līdz šim īstenotā politika nemainīsies un spriedze starp Rietumiem un Krieviju nemazināsies. To nosaka nepieciešamība Krievijas prezidentam mājās radīt sajūtu, ka viņš ir stingrs prezidents un pārliecinoši aizstāv savas valsts intereses starptautiskā līmenī. Lielai daļai Krievijas pilsoņu tas šķiet pieņemami, jo sniedz pašcieņas sajūtu, ceļ pašnovērtējumu. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ja no mums baidās — tātad mūs ciena, un tiek pievērtas acis uz valsts ekonomisko stāvokli, sociālām problēmām un patiešām nepieciešamo problēmu risināšanu.
Vakardien Saeima uzkrītoši «elegantā» veidā noraidīja Nacionālās apvienības vēlmi kalendārā atkal ierakstīt 16. martu kā piemiņas dienu. Tādā veidā parlamenta tagadējais sasaukums izrādīja sabiedrībai, par cik apsviedīgu un «labi ieeļļotu» politisko mehānismu tas uztrenējies savu pilnvaru gados.