Zirgi, gleznas un torte
Sarmīte Pērkona savā mājīgajā dzīvoklītī Burtniekos, Parka ielā, atvainojas: esot vēl nepabeigts remonts, tāpēc viss juku jukām. Toties beidzot varēšot virtuvi iekārtot, kā vēlas un par ko ilgi sapņots. Būšot laba cepeškrāsns, cepšot tortes...
Attēlā:
AR ZIRGIEM. Pie Burtnieku zirgiem nekad nav garlaicīgi. Sarmīte Pērkona skolēniem un citiem interesentiem māca jāt.
Sevi sauc par Valmieras cilvēku, bet uz Burtniekiem atvilinājuši zirgi.
— Valmieras stallī Valkas ielā bija zirgi. Mācījos viesturos, kā brīvs brītiņš, tā prom pie zirgiem. Jāt sāku sestajā vai septītajā klasē un vēl neesmu beigusi.
Bet Smiltenes tehnikumā gan ieguvusi pārtikas tehnologa profesiju:
— Kādu laiku nostrādāju par pavāri, bet mani nevarēja izturēt, jo vajadzēja pārāk bieži prasīt brīvas dienas, lai brauktu uz jāšanas sacensībām. Uz Burtniekiem atveda Alda Ratniece, mana trenere.
Bet uz šo tehnikumu daudzi devās zirgu dēļ un kļuva par veterinārfeldšeriem. Jūs tik par pavāru...
— Man neinteresēja ne govis, ne cūkas, bet nekur par zirgiem vien nemāca. Pat no Lauksaimniecības akadēmijas atnāk veterinārijas students praksē un no zirgiem nekā nesaprot. Par zirgiem māca tikai mazu daļiņu, pārējais viss pašiem jāuzzina. Veterinārārstu vairs tik daudz arī nevajag. Mūsu daktera Laizāna dēls beidza Lauksaimniecības akadēmiju, viņu interesē tikai zirgi. Izbraucis Beļģiju, tur praktizējis, mācījies. Viņam ir lieliska aparatūra, specializējies tikai uz zirgu kājām. Tas ir ļoti svarīgi: ja zirgam nav labu kāju, nav arī zirga. Ārzemnieks zirgu nemaz nepērk, ja nedod līdzi rentgena uzņēmumu par zirga kājām.
Krievijā iepērkot tikai labus un dārgus zirgus, toties Zviedrijā — lētus hobija līmeņa, ko vajag daudzajām jāšanas skolām. Tur jājot līdz sirmam vecumam.
KĀ IZSTĀDĒ. Visu sienu aizņem krustdūrienā darinātas gleznas, portreti. Daudz krāsaino izšuvumu krājas kaudzītē, gaidot katrs savu rāmi.
Anta Lūsas foto