Zirgi, gleznas un torte

Attēlā:

AR ZIRGIEM. Pie Burt­nie­ku zir­giem ne­kad nav gar­lai­cī­gi. Sar­mī­te Pēr­ko­na sko­lē­niem un ci­tiem in­te­re­sen­tiem mā­ca jāt.

Se­vi sauc par Val­mie­ras cil­vē­ku, bet uz Burt­nie­kiem at­vi­li­nā­ju­ši zir­gi.

— Val­mie­ras stal­lī Val­kas ie­lā bi­ja zir­gi. Mā­cī­jos vies­tu­ros, kā brīvs brī­tiņš, tā prom pie zir­giem. Jāt sā­ku ses­ta­jā vai sep­tī­ta­jā kla­sē un vēl ne­es­mu bei­gu­si.

Bet Smil­te­nes teh­ni­ku­mā gan ie­gu­vu­si pār­ti­kas teh­no­lo­ga pro­fe­si­ju:

— Kā­du lai­ku no­strā­dā­ju par pa­vā­ri, bet ma­ni ne­va­rē­ja iz­tu­rēt, jo va­ja­dzē­ja pā­rāk bie­ži pra­sīt brī­vas die­nas, lai brauk­tu uz jā­ša­nas sa­cen­sī­bām. Uz Burt­nie­kiem at­ve­da Al­da Rat­nie­ce, ma­na tre­ne­re.

Bet uz šo teh­ni­ku­mu dau­dzi de­vās zir­gu dēļ un kļu­va par ve­te­ri­nār­feld­še­riem. Jūs tik par pa­vā­ru...

— Man ne­in­te­re­sē­ja ne go­vis, ne cū­kas, bet ne­kur par zir­giem vien ne­mā­ca. Pat no Lauk­saim­nie­cī­bas aka­dē­mi­jas at­nāk ve­te­ri­nā­ri­jas stu­dents prak­sē un no zir­giem ne­kā ne­sa­prot. Par zir­giem mā­ca ti­kai ma­zu da­ļi­ņu, pā­rē­jais viss pa­šiem jā­uz­zi­na. Ve­te­ri­nār­ār­stu vairs tik daudz arī ne­va­jag. Mū­su dak­te­ra Lai­zā­na dēls bei­dza Lauk­saim­nie­cī­bas aka­dē­mi­ju, vi­ņu in­te­re­sē ti­kai zir­gi. Iz­brau­cis Beļ­ģi­ju, tur prak­ti­zē­jis, mā­cī­jies. Vi­ņam ir lie­lis­ka apa­ra­tū­ra, spe­ci­a­li­zē­jies ti­kai uz zir­gu kā­jām. Tas ir ļo­ti sva­rī­gi: ja zir­gam nav la­bu kā­ju, nav arī zir­ga. Ār­zem­nieks zir­gu ne­maz ne­pērk, ja ne­dod līdzi rent­ge­na uz­ņē­mu­mu par zir­ga kā­jām.

Krie­vi­jā ie­pēr­kot ti­kai la­bus un dār­gus zir­gus, to­ties Zvied­ri­jā — lē­tus ho­bi­ja lī­me­ņa, ko va­jag dau­dza­jām jā­ša­nas sko­lām. Tur jā­jot līdz sir­mam ve­cu­mam.

KĀ IZSTĀDĒ. Vi­su sie­nu aiz­ņem krust­dū­rie­nā da­ri­nā­tas glez­nas, por­tre­ti. Daudz krā­sai­no iz­šu­vu­mu krā­jas kau­dzī­tē, gai­dot katrs sa­vu rā­mi.

An­ta Lū­sas fo­to