Bija uzsnidzis pirmais sniegs – pūkains un plāns kā pūdercukurs uz kliņģera. Pēdu nospiedumi lika viņam spert soļus te strauji pa labi, te pa kreisi, kamēr Tanslavs pats pie sevis sāka smieties, ka iet taču streipuļodams. Žigli pametis skatienu apkārt, vai kāds nebija redzējis šitādu māžošanos, viņš, iemīdams sniegā pats savas pēdas, sāka iet mierīgā gaitā parasto mājupceļu. Ciemata veikaliņā viņš bija uzkavējies gana ilgi – kā cilvēks, kuram ir neizmērojami daudz laika. Aprunājies ar pārdevēju un citiem pircējiem, stāstījis anekdotes un pats visskaļāk par tām arī smējies. Aiz viņa palika priecīgākas sejas un mundrāka noskaņa.
Steigties nebija kur. Līgani šūpojot sievas šūto auduma kuļķeni, kuras sānos izspiedās ieapaļi un gareni negludumi no šprotu pastētes kārbiņas, piena pakas, maizes kukulīša, Tanslavs atcerējās, ka šis ir viņa 79. pirmais sniegs, bet ar savu spirgtumu joprojām spēja radīt satraukti svinīgu un vienlaikus skumju noskaņu.