Dzīvojot pie ezera vai upes, cilvēkam šķiet pašsaprotami, ka viņš savu krastu var kopt pēc saviem ieskatiem – iztīrīt peldvietu, uzbērt grants kārtu, ierīkot laipu vai paņemt ūdeni dārza laistīšanai. Taču ir savas prasības, kas jāievēro. Par to stāsta Valsts vides dienesta (VVD) Vidzemes reģionālās vides pārvaldes Piesārņojuma kontroles daļas vadītāja Ilze LUIKA.
Krastā ir spēkā īpaši noteikumi
Virszemes ūdensobjektiem ir noteiktas aizsargjoslas, kuru izmantošanas prasības un ierobežojumi ir noteikti Aizsargjoslu likumā. To mērķis ir samazināt piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērst erozijas procesu attīstību, ierobežot saimniecisko darbību applūstošajās teritorijās un saglabāt aizsargjoslas raksturīgo ainavu ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem.
Aizsargjoslu platumi vienuviet atspoguļoti pašvaldību teritoriju plānojumos. Tie mainās atkarībā no virszemes ūdensobjektu garuma vai platības. Minimālais platums ir 10 m plata josla gar virszemes ūdensobjekta krasta līniju, ūdensobjektiem ar applūstošo teritoriju aizsargjosla ir visā tās platumā. Ierobežojumi attiecas uz būvniecību, tajā skatā arī nožogojumu būvi, teritorijas uzbēršanu, koku ciršanu, derīgo izrakteņu ieguvi, kā arī mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu un mehānisko transportlīdzekļu un lauksaimniecības tehnikas mazgāšanu. Tātad arī tad, ja cilvēkam pieder zeme līdz pašai ūdens malai, tas nenozīmē, ka šajā teritorijā var rīkoties pilnīgi pēc saviem ieskatiem.
Tāpat jānodrošina tauvas josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem. Publiskajiem ūdeņiem tie ir 10 m, privātajiem – 4 m.
Dārzu laistīt drīkst, bet, izmantojot lielāku apjomu, vajadzīga atļauja
Ir jāskatās, cik liels ūdens apjoms tiek paņemts. Ja cilvēks izmanto ūdeni nelielā daudzumā, piemēram, sava dārza laistīšanai, tad īpaša atļauja nav vajadzīga. Ja diennaktī tiek iegūti vairāk nekā 10 kubikmetri ūdens, VVD jāsaņem ūdens resursu lietošanas atļauja. Šādā gadījumā paņemtais un izmantotais ūdens daudzums ir jāuzskaita, turklāt šādā gadījumā par ūdens resursu izmantošanu jāmaksā dabas resursu nodoklis.
Piesārņojumu pārbauda arī pēc iedzīvotāju ziņojumiem
VVD ikdienā uzrauga ūdens resursu izmantošanu, kā arī piesārņojošo vielu emisiju ūdenī, tajā skaitā arī tiek uzraudzīta notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbība. Pārbaudes tiek plānotas un organizētas, balstoties uz riska analīzi. Inspekcijas plānā iekļauj tās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kurās ir konstatētas problēmas un kas plānā iekļautas saskaņā ar VVD izstrādāto algoritmu. Taču VVD ne tikai veic plānotas pārbaudes, bet reaģē arī uz iedzīvotāju iesniegumiem un sūdzībām. Ja tiek saņemta informācija, ka ūdenī parādījušies netīrumi, ūdenim ir nepatīkama specifiska smaka vai ir bojāgājušas zivis, šāda informācija var kļūt par iemeslu pārbaudei. “Primāri visa saņemtā informācija tiek izskatīta un izvērtēta atbilstoši VVD kompetencei, un, ņemot to vērā, mēs attiecīgi reaģējam un veicam pārbaudes,” skaidro I. Luika.
VVD inspektori, izskatot sūdzības un veicot pārbaudes, var konstatēt ūdens piesārņojumu, identificēt iespējamo piesārņojuma avotu, kā arī uz vietas izmērīt ūdens elektrovadītspēju, pH līmeni un skābekļa saturu. Tāpat tiek paņemti ūdens paraugi, ko nodod testēšanai akreditētā laboratorijā. Ja laboratorija apstiprina neatbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, VVD var uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, kā arī vainīgajai personai uzdot novērst neatbilstības.
Arī upes tīrīšana nav vienkāršs darbs
Runājot par upēm, I. Luika uzsver vēl kādu būtisku aspektu – upes vai ezera tīrīšana vai padziļināšanu nevar uzsākt patvaļīgi. Pirms darbu veikšanas jāizvērtē, kādi darbi nepieciešami, kādā apjomā un kādā teritorijā tas tiks darīts. Ja tiek izvākti koku sanesumi vai aizsprostojumi un paredzēts strādāt ar rokas instrumentiem, šāda darbība ir uzskatāma par virszemes ūdensobjekta tīrīšanu kopšanas un uzturēšanas nolūkos. Šādos gadījumos VVD tehniskie noteikumi nav nepieciešami, tomēr darbu veikšanā jāievēro noteiktās prasības. Vienlaikus jāņem vērā, ka grunts izrakšana no virszemes ūdensobjekta šādu darbu gaitā nav atļauta. Ja ūdensobjektā nepieciešama grunts izrakšana, vajadzīgs VVD saskaņojums. Tas nozīmē, ka vēlme sakopt upi pati par sevi nav pietiekama. Ūdensobjekts ir ekosistēma, kuru ietekmē katra darbība no malas.
Ja redzi – ziņo
VVD aicina iedzīvotājus nepalikt malā un ziņot, ja tiek pamanīti vides pārkāpumi, tostarp ūdens piesārņojums. Par iespējamiem pārkāpumiem VVD var informēt, izmantojot mobilo lietotni “Vides SOS”, nosūtot e-pastu vai zvanot pa tālruni +371 26338800.
Ūdens kvalitāti ikdienā nevar pārbaudīt ikviens ezera vai upes krasta iedzīvotājs. Taču, regulāri atrodoties ūdenstilpes tuvumā, cilvēki var pamanīt tajā notikušas pārmaiņas un par tām ziņot. “Šāds ziņojums var kļūt par pirmo soli, lai iespējamai situācijai vai problēmai tiktu pievērsta uzmanība,” uzsver vides speciāliste.
Aģes upe – tā ir kopīga atbildība
Siguldas novada Lēdurgas pagastā ir Aģes ezers, kura krastā dzīvojošais Ģirts Liepa par savu ezeru var runāt nepaguris. Viņš te ir uzaudzis, atgriezies pēc Rīgas darbu perioda un nu jau gandrīz desmit gadus pastāvīgi dzīvo šeit. 4. maijā ezera ūdens vidū viņš uzvelk Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Taču patriotisms šajā gadījumā neaprobežojas tikai ar karogu un svinēšanu. Tās ir arī bažas par to, kas notiek ar vietu, ko Ģirts pamatoti uzskata par savējo. Un viņam patiešām ļoti rūp, kas notiek ar apkārtējiem ūdeņiem.
Vasarā pie ezera ierodas radi un draugi, bērni peldas, ziemā, ja ir pietiekami izturīgs ledus, uz ūdenskrātuves parādās slidotāji no Lēdurgas, Siguldas un tuvākās apkārtnes. Kā jau dzīvojot laukos, ir dārzs, zāle, tehnika un savi darbi. Ezers rimti eksistē arī tad, kad neviens tajā neplunčājas un necenšas no tā izmānīt zivis.
Ezers, kas jāsaudzē pašiem
Aģes ezers (111,2 ha) ir privāts īpašums, piegulošā zeme pieder privātpersonām un pašvaldībai. Vietvaras bilancē ir šaura zemes strēlīte pie ezera. Savukārt cilvēkiem, kuri dzīvo tā krastos, ir sava izpratne par to, kā šeit vajadzētu saimniekot.
“Pa lielam mēs neatļaujam braukāt ar motorlaivām,” saka Ģirts. Arī ūdens motocikli šeit nav gaidīti. Ne jau tāpēc, ka vietējie gribētu ezeru pataisīt par savu privāto teritoriju. Viņi šo vietu uztver kā dzīvu ekosistēmu, kam nav vajadzīgs benzīna dzinēju troksnis.
Ģirts makšķerē tikai reizumis. Taču viņš zina, kādu sugu zivis mitinās ezerā, un redz, ka copmaņi te ierodas. Reizēm kāds var visu dienu mētāt vizuli un neko nenoķert, citam veicas labāk. Taču galvenais ir ievērot noteikumus un saprast, ka ūdeņu resursi ir limitēti. Vietējiem nākas arī pašiem uzmanīt maluzvejniekus un ierobežot tīklu likšanas alkatību. Tas nav patīkams pienākums, taču, ja cilvēki grib saglabāt savu ezeru, reizēm jāpaskatās, kas notiek blakus. Oficiālie monitoringa dati liecina, ka Aģes ezera ekoloģiskā kvalitāte un potenciāls ir vidējs.
Upe, kurai trūkst skābekļa
Ezers ļauj patiesi izbaudīt peldes, slidošanu un mierīgus vasaras vakarus. Par Aģes upi, kas iztek no ezera, Ģirts izsakās daudz skarbāk. Te jāmin Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati. Tie liecina, ka Aģes upes augšteces ekoloģiskā kvalitāte un potenciāls ir ļoti slikts. Sarunbiedrs upes stāvokli redz savām acīm daudzu gadu garumā. Viņš stāsta par posmiem, kas aizaug un kuros ūdenim “elpot” kļūst arvien grūtāk. “Upes daļa līdz Lēdurgai ir mirusi, nav skābekļa,” viņš saka. Atsaucot atmiņā pagātni, sarunbiedrs atceras, ka agrāk upē ieplūduši arī neattīrīti notekūdeņi. Šobrīd šī problēma vairs nav aktuāla, jo izbūvētas attīrīšanas iekārtas, tomēr dabai nav tādas pogas kā datoram, ar kuru var dzēst nodarīto. Agrāk radītais piesārņojums savu melno darbu ir paveicis, un upes ekosistēma no tā joprojām nevar atgūties.
Iesniegumi ir rakstīti. Sarunas notikušas
Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji nesēž gluži vienkārši krastā ar savām žēlabām. Par Aģes upes stāvokli ir rakstīts un runāts ar atbildīgajām institūcijām. Ģirts stāsta, ka par šo jautājumu diskutēts arī ar Zemkopības ministrijas darbiniekiem. Atbilde bijusi “problēma ir zināma”. Upes sakārtošana projektos esot paredzēta. Taču viss atkal nonāk pie tā, ka naudas visam nepietiek. “Projektos ir, bet kad viņi to izdarīs, šajos apstākļos ir grūti pateikt,” Ģirts atstāsta saņemto informāciju. Un te arī rodas vietējo rūgtā neapmierinātība. Ja problēma ir zināma, par to ir ziņots, sarunas notikušas un risinājums pat ieplānots, cik ilgi vēl jāgaida? Arī upe gaida, taču neko nevar sagaidīt.
Ūdens ir tepat – ikdienas dzīvē
Būt pie ezera Ģirtam patīk. Tā ir gluži parasta lauku dzīve ar ierastajiem darbiem un rūpēm. Ūdens tiek izmantots dārza laistīšanai, vasarā cilvēki peldas, drošā attālumā no laipas nomazgā traukus. Viņa māja atrodas kalnā, līdz ezeram ir aptuveni 300 m. Arī pārējās apdzīvotās mājas nav tuvu pie krasta.
Tāpēc rūpes par ūdenstilpi viņam ir praktiska lieta. Ja ezers ir piesārņots, tātad problēma ir tepat blakus. Ja upē samazinās skābekļa daudzums, tas ir nopietni. Agrāk tur bijuši pat sastopami laši un nēģi, nu tie nav redzēti jau ilgus gadus. Tagad pēc lielajām lietavām Ģirts priecājas par augsto ūdens līmeni – tas pakāpies par aptuveni 40 cm. “Ļoti labi pirms ziemas! Ja uznāks biezais ledus, zivīm būs, ko elpot,” viņš paskaidro. Un piebilst, ka ziemā pie laipas parasti uzstāda aeratoru – ūdens bagātināšanai ar skābekli.
Karogs virs ezera
4. maijā Ģirts Aģes ezerā mastā paceļ Latvijas karogu. Viņš pats smejoties prāto, ka citos ezeros tāds skats diez vai ir bieži redzams. Karogs tur stāv visu vasaras sezonu. Simboliski izdaiļo ezeru, kas ir vietējo un viesu atpūtas, dzīves sastāvdaļa. Tomēr ūdeņi paši par sevi nevar parūpēties, jo dabas dizains nav rēķinājies ar tik rupju cilvēku iejaukšanos.
Tāpēc Ģirts uzskata, ka rūpes par Aģi nevar būt tikai valsts iestāžu jautājums. Vietējie dara, ko spēj: ievēro ūdeņu lietošanas noteikumus, uzmana “maliķus”, ierobežo nevajadzīgu motorizētu kustību. Taču ar iedzīvotāju modrību vien nepietiek. Ja upes ekoloģiskais stāvoklis ir ļoti slikts, nepieciešama arī profesionāla un sistemātiska rīcība.
Foto: Ģirts Liepa ir ūdens mīļotājs un patriots. Aiz viņa ezerā – 4. maijā ievietots Latvijas karogs.
Kliedzošs fakts
Aģes grīvā zivīs 2018. gadā konstatēta ļoti augsta bromdifenilētera BDE 47 koncentrācija: 0,518 µg/kg, bet BDE 99 bija 0,324 µg/kg. Attiecīgi BDE 47 pārsniedza vides kvalitātes normatīvu aptuveni 60 reizes, BDE 99 – 38 reizes.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.