Tur dzīvību atdeva simti, bet droši vien pat vairāk Ukrainas bruņoto spēku karavīru. Oleksandram palika divi mazi bērniņi mājās, viņa māsa atbēga un dzīvo Rīgā, un pirms pāris dienām atkal aizlūdza par brālīti, pagājuši jau astoņi mēneši, kopš viņa nav. Natālija katru otro dienu raksta, ka ļoti sāp.
Ziņās var izlasīt, ka pēc Avdiivkas okupācijas pa pavasari, vasaru un tagad jau rudens mēnešiem ienaidnieks pavirzījies nepilnus 40 kilometrus dziļāk. Gājuši soli pa solim, visu savā ceļā izpostot, bet tikuši vien no Valmieras līdz Cēsīm… Vai ukraiņi tiešām nav varoņi? Papētot karti, var saprast, ka iebrukums 2022. gadā aizrullēja vien pašos valsts dienvidos, Hersonas apgabalā, aprakt izdevās arī cilvēku tūkstošus Mariupolē, bet Donbasu ukraiņi aizstāv kopš 2014. gada. Desmit gadus varoņi ir bijuši karā, bet par šo karu mēs domājam vien kopš tās ziemas 24. februāra.