Rīt, 22. jūnijā, dienas garums būs jau par deviņām sekundēm īsāks. Kas gan mūsu dzīvē ir deviņas sekundes, tomēr nedēļu vēlāk, Pēteros, saule spīdēs piecas minūtes mazāk, bet pēc mēneša diena būs sarukusi jau par stundu. Tā skrien laiks.
Ir grūti laika virzību ieraudzīt kustībā, visbiežāk paspējam konstatēt tikai aizgājušo. Tomēr Jāņu laikā pati daba mūs uztur mundrumā iespējami ilgāk un, gribi negribi, katrā modina dziļi esošās nojausmas par mūsu piederību lielajam veselumam, vai nu mēs izprotam to, vai tikai aptuveni. Tieši tāpēc gadsimtiem ilgi ne dumji cilvēki, ne vardarbīgas varas nav spējušas iznīdēt to Visuma sajušanas vareno kompasu, kāds ir Jāņu laiks.