Līdz ar to mans pirmais jautājums:
Vai to, ka būsi karavīrs, zināji jau skolas solā, vai varbūt tā ir ģimenes tradīcija?
Nē. Manā ģimenē visi bijuši skolotāji, izņemot vectēvu, kurš bija mežzinis. Tēvs pēc armijas kļuva par policistu, bet pirms tam bija darbmācības skolotājs. Gan latviešu valodas skolotājas vecmammas, gan mana mamma latviešu valodas skolotāja, otrs vectēvs skolas direktors, bet es biju tāds, kurš knapi sacerējumu var uzrakstīt, vienmēr mani rāja – re, kur tev mamma, re, kur tev vectēvs, nerīvē viņiem kantes. Armijas izvēle bija tīrā nejaušība – kaut kad vidusskolā pat vēl 12. klasē es nedomāju, ka iešu stāties akadēmijā, bet tad kaut kā manī radās spītība pierādīt, ka es varu iestāties augstskolā, un aizgāju uz Aizsardzības akadēmiju. Bija doma par Policijas akadēmiju, bet vai nu tāpēc, ka jaunieša gados biju palaidnis, tēvs teica – labāk nevajag, ej uz Aizsardzības akadēmiju.
ZIGMĀRS KRILOVS: «Dienests ir interesants – katra diena citādāka, īpaši jau bataljona komandierim.» Ārijas Romanovskas foto