Par cigarešu priekšgājējiem varam uzskatīt Centrālamerikā lietotās niedru smēķēšanas caurulītes, kas vēlāk pārceļoja uz Spāniju un tālāk uz citām Eiropas valstīm. Savu pašreizējo nosaukumu cigaretes ieguva 19. gadsimta vidū Francijā, kur to ražošana bija valsts monopols. Jau 19. gadsimta beigās cigaretes sāka saukt par “zārka naglām”, tomēr saikne starp plaušu vēzi un smēķēšanu tika noteikta vien 20. gadsimtā, kad cigarešu smēķēšana jau bija ieguvusi epidēmisku raksturu. Vācu zinātnieki un ārsti bija vieni no pirmajiem, kas pētīja smēķēšanas saistību ar vēzi un plaušu slimībām, tādejādi liekot pamatus tobrīd pasaulē visvērienīgākajai pretsmēķēšanas kustībai tieši Vācijā.
Līdz pat Pirmajam pasaules karam smēķēšana vairāk skaitījās vīriešu ieradums un smēķējošas sievietes tika nosodītas. Karš izmainīja šo situāciju, jo vīrieši tika iesaukti karā un sievietes arvien aktīvāk iesaistījās darba tirgū, tostarp arī tradicionāli “vīrišķīgajās” profesijās. Tabakas industrija novērtēja sieviešu pirktspējas celšanos un izmantoja to kā iespēju paplašināt cigarešu lietotāju loku. Cenšoties mainīt sabiedrības uztveri par smēķēšanu kā sieviešu sociālo tabu, 1929. gadā tika organizēts sieviešu protesta gājiens, kurā cigaretes tika nodēvētas par “brīvības lāpām” un vienu no veidiem, kā parādīt savu neatkarību un emancipāciju. Tas gan neizmainīja kopējo situāciju, ka vīrieši tradicionāli ir lielāki cigarešu patērētāji nekā sievietes. Pasaulē kopumā cigaretes smēķē vairāk nekā viena trešdaļa vīriešu un mazāk nekā viena no desmit sievietēm. Tomēr tas kārtējo reizi aktualizēja jautājumu par to, cik lielā mērā brīvība ir arī iespēja pašam cilvēkam izvēlēties piekopt kaitīgus ieradumus un cik lielā mērā sabiedrība drīkst ierobežot nevēlamu indivīda rīcību.
Cigarešu smēķēšana joprojām ir galvenais novēršamais nāves cēlonis, tomēr smēķētāju skaits būtiski nemazinās. Tiek lēsts, ka ik gadu cigarešu smēķēšanas dēļ priekšlaicīgi mirst aptuveni 8 miljoni cilvēku, bet 20. gadsimtā kopumā smēķēšanas dēļ priekšlaicīgi miruši aptuveni 100 miljoni cilvēku*.
Galvenais cēlonis priekšlaicīgai nāvei un slimībām ir ķīmisko vielu savienojumi, kas veidojas dūmos, sadegot cigaretei. Dūmi satur aptuveni 7000 dažādu ķīmisko vielu, no kurām vairāk nekā 100 ir kancerogēnas un var izraisīt vēzi. Tas ir iemesls, kāpēc atsevišķi tiek izdalītas cigaretes un bezdūmu tabakas izstrādājumi, kuros degšanas process nenotiek un kaitīgās vielas izdalās ievērojami mazākā apmērā nekā cigarešu dūmos. ASV pat ir ieviests atsevišķs apzīmējums – “modificēta riska tabakas produkti” –, ar ko tiek oficiāli apzīmēti pazemināta riska tabakas izstrādājumi un ko pēc pārbaudes ir tiesīga piešķirt tikai ASV Pārtikas un zāļu administrācija.
Ja senāk par smēķēšanu varēja izslēgt no baznīcas vai sodīt pat ar nāvi, tad mūsdienās kā galvenie smēķēšanu regulējošie mehānismi ir izvēlēti nodokļi, reklāmas ierobežojumi un atbalsts cigarešu atmetējiem. Mērķis ir mazināt interesi un iespējas cigaretes iegādāties nesmēķētājiem un jauniešiem, savukārt smēķētāji tiek mudināti atmest un savlaicīgi meklēt palīdzību pie speciālistiem. Piemēram tādās valstīs kā Zviedrija, Norvēģija un Lielbritānija varam novērot pozitīvus kaitējuma mazināšanas politikas rezultātus, kur cigarešu lietotāji, kas nespēj vai nevēlas atmest cigarešu lietošanu, tiek mudināti izvēlēties mazāk kaitīgas bezdūmu alternatīvas. Ar šādu pieeju šobrīd vislabākos rezultātus ir sasniegusi Zviedrija, kur cigarešu lietotāju skaits jau ir samazinājies aptuveni līdz 5 %, atbilstoši samazinoties arī ar cigarešu lietošanu saistīto slimību skaitam.