Uz sarunu Aksels atbrida pa sniegu, mazliet apslimis, bet sakot, ka nav vēlējies atteikt. Viņam patīkot parunāties. Patīk arī balta ziema, dzimtā Liepāja un darbs Valmieras teātrī.
Vai tā darba teātrī ir gana?
Ja divi jauniestudējumi pēc kārtas, mēģinājumi, repertuāra izrādes, tad tas ir daudz. Sezonu iesākām ar Nelabajiem, tad nāca Orins Elektrā un arī Jāzeps, un tūlīt pēc šīs pirmizrādes oktobrī bija jāsāk domāt par darbu ONE HUNDRED, un viss jau turpinās. Zinu, ka februārī sāksim iestudēt «Valmieras puikas». Ja visa ir daudz un viss pēc kārtas, tad jau sanāk, ka gribas sākt pesteļot, vīraks jākūpina un mantras jādzied (smejas).
Tas ir stāsts par to ieiešanu un iziešanu no lomas?
Nē, vienkārši par darba slodzi. Jāceļas, jāiet, jādara un jārada.
Kā tas ir iespējams?
Man ļoti svarīgs ir cilvēciskais kontakts. Ja mēs teātrī būtu vien darba darīšanās, tad tas vairs nav tas. Man liekas, ka teātrim, trupai, režisoram – tur ir jābūt tādai foršai cilvēcīgai sakabei, kad nevis statusi runā, bet iet cilvēki uz vienu mērķi! Un mums skolotāji Mihails Gruzdovs un Indra Roga jau mācīja, centās mūsu burbuli par aktiera darbu iznīcināt, sakot, ka būs grūti un reizēm negribēsies tieši tā darīt, bet viņi mudināja visā, ko darām, rast jēgu, prieku un iedvesmu. Viņi mūs arī audzināja ar pietāti pret teātri, teātra mākslu, un mēs neienācām šeit ar pirkstiem gaisā, bet ar pirmo sekundi bijām kopā un uz labas nots, mūs atvērti uzņēma viss kolektīvs, un tagad jau esam nešķirami.
ESMU ŠEIT un citur tagad nemaz nevēlētos būt, – saka aktieris Aksels Aizkalns, stāstot par savu darbu un piederības izjūtu Valmieras teātrim. Matīsa Markovska foto