Salidojums skolā bija noticis pirms astoņiem gadiem. Krietns laika sprīdis paskrējis, lai kopā sanākušie teiktu: «Viss tik ļoti mainījies!» Kāds skolu apciemo biežāk, cits retāk, bet svētku reizē ļoti gribējies satikt klasesbiedrus, skolotājus, izstaigāt telpas, apskatīt skolas apkārtni. Skolas laiks ir un paliek kā bērnības un jaunības atmiņas.
«Par savējo vienmēr saukšu Trikātas skolu! Un mana skola ir visskaistākā,» sacīja Rasma Kundziņa no Smiltenes. Rasma skolā sākusi mācīties 1951. gadā, bet viņas māsa Maiga divus gadus agrāk. «Pirmos divus gadus nomācījos Plāņos, tad pārnācu uz Trikātas skolu. Uz skolu nācām septiņus kilometrus kājām, bet bijām priecīgi bērni,» dalījās Maiga Lezdiņa, piebilstot, ka atmiņas par skolas gadiem ir pasakainas un ļoti gribējies redzēt, kāda skola ir šodien.
«Brīnišķīga!» vienā vārdā emocijas pauda abas māsas. Stundā, kad «Liesma» ciemojās Trikātas pamatskolā un iejutās svētku gaisotnē, bija sajūta, ka absolventu, kam sirmums matos, un to, kas brieduma gados, skolas gaiteņos vairāk nekā jauno, kas skolas durvis ciet vēruši pirms īsāka laika posma.
PALDIES KOLĒĢIEM, kas soli pa solim, gadu no gada sekmējuši bērnos un jauniešos vēlmi izzināt, lai iegūtu Trikātas skolā pamatizglītību un turpinātu izglītības ceļu. Trikātas pamatskolas direktore Inguna Kondratjeva katram skolotājam, kas strādā vai kādreiz strādājis Trikātā, dāvanā pasniedza nupat izdoto grāmatu. Ārijas Romanovskas foto