Māja, plašā sēta un tur augošais, saka – 800 gadu vecais, ozols turpina dzīvot. Nē, tur viss atdzīvojas, zeļ un plaukst, un lieki taujāt, kāpēc tas tā. «Daudzieši» reiz bijušas dzimtas mājas un tagad tās atgūst šo jaudu. Vieta krājusi un turpina krāt atmiņas, ko nodot nākamajām paaudzēm. Tagad te saimnieko Sloku ģimene un raksta savas dzimtas spēcīgo stāstu.
«Daudziešus» jutām ar sirdi
«Es atnācu, ieraudzīju, apskatīju un iemīlējos. Atceros, ka tieši šeit pie ieejas, pie tās istabas durvīm pavēru skatu augšup, un tas bija tas mirklis, kad sajutu, ka gribu šeit dzīvot,» atceras Agnese Sloka. Tas bijis pirms vairākām vasarām, bet ap šiem Jāņiem jau būs seši gadi, kad «Daudzieši» ir viņējie. Agneses vecāki un brāļa ģimene dzīvo vien dažus kilometrus attāli, un Agnese neslēpj, ka «vienmēr biju nevis dzīvokļu, bet māju cilvēks. Man patika iziet laukā, kur savs pagalms, zālīte».
MŪSU DZĪVOŠANA ir tāda dabiska būšana. Cilvēka aicinājums, tas, kā mēs jūtam šo pasauli, – saka Agnese un Kārlis Slokas, un šajā pārliecībā aug arī mazās Odrija Lība un Rebeka Mare. Ārijas Romanovskas foto