Pērnajā janvārī, februārī bija runas, ka Krievija iebruks Ukrainā. Neviens tam negribēja ticēt. Jūs ticējāt?
Es biju starp tiem, kas teica: «Diemžēl būs.» Es analizēju, kā rīkojās Putins, kā Hitlers 1939. gada augustā pirms iebrukuma Polijā. Armijas pārvietošana, viltus termiņi kara uzsākšanai, jautājuma eskalējumi medijos, tas viss bija. Daudzi eksperti teica, ka līdz karam nenonāks, ka var būt provokācijas, bet ne šādā apmērā. Man notiekošais liecināja ka nebūs blefošana. Tad parādījās ziņas, ka amerikāņi aicina evakuēties savus cilvēkus. Sapratu, ka neesmu viens šajā pārliecībā. Jau bija skaidrs, ka nebūs labi.
Iebrucēji bija plānojuši īsu karu, bet tas turpinās gadu. Bojā iet tūkstošiem civiliedzīvotāju un, ja ziņas pareizas, simtiem tūkstoši gājuši bojā un ievainoti frontes līnijā. Starp citu, vairāk mirušo krievu pusē.
Sākoties karam, bija hipotēze, ka šīs darbības pieliks punktu Putinam, ka lēmumus pieņem cilvēks, kas dzīvo citā gadsimtā, jo viņš ir eiforijā un ilūzijās, ka jāatjauno ne tikai Padomju Savienība, bet visa Krievijas impērija, un ka nekas tur nesanāks. Bija pārliecība, ka Krievijā sāksies protesti, sabiedrība šķelsies. Un šajā jautājumā arī es ar prognozēm kļūdījos, jo izrādījās, ka Krievijas sabiedrība kopumā ir atbalstoša notiekošajam, un šis nav tikai Putina karš. Te atkal varam vilkt paralēles ar Otro pasaules karu, kas arī nebija Hitlera karš. Daļa vācu sabiedrības noticēja idejām un dzīvoja ar pārliecību, ka viņiem pienākas vairāk, ka drīkst arī no spēka pozīcijām citas tautas pakļaut.
ŠIS NAV TIKAI PUTINA KARŠ, jo Krievijas sabiedrība kopumā ir atbalstoša notiekošajam, – tā vēsturnieks, pētnieks, asociētais profesors Gatis Krūmiņš. Ārijas Romanovskas foto